Dzintara tālskatis

-     Šī var būt beidzamā reize, kad lidojat. Varu redzēt drusku uz priekšu: es redzu, ka jūs abi spēsiet kāpt tik augstu, cik augsti ir šie lielie koki, bet domāju, ka jūs nebūsiet putni, kad nostabilizēsies jūsu veidoli. Uztveriet sevī visu, ko vien varat, un labi to atcerieties. Es zinu, ka jums, Lirai un Vilam ir gaidamas smagas un sāpīgas pār­domas, un zinu, ka jūs izdarīsiet labāko izvēli. Taču tā ir jūsu ziņā, un neviena cita.

Viņi nerunāja. Serafina paņēma savu mākoņpriedes zaru un pacēlās no augstajām koku galotnēm, riņķodama augstu gaisā un juzdama uz ādas vēja dzestrumu, zvaig­žņu gaismas kņudoņu un vēlīgo sijāšanos, ko izraisīja Putekļi, kurus viņa nekad nebija redzējusi.

Serafina klusi nolidoja lejā vēl vienu reizi un klusi iegāja sievietes mājā. Viņa par Mēriju neko nezināja tikai to, ka viņa nākusi no tās pašas pasaules, no kuras Vils, un ka viņas loma notikumos bijusi izšķiroša. Sera­fina nekādi nevarēja pateikt, vai Mērija ir neciešama vai draudzīga, bet viņu vajadzēja pamodināt neizbiedejot, un šim nolūkam labi noderēja burvestība.

Apsēdusies uz grīdas pie sievietes galvas, ragana pus­pievērtām acīm vēroja Mēriju, ieelpodama un izelpodama reizē ar viņu. Drīz vien daļēja vīzija saka viņai bāli attēlot to, ko Mērija redzēja sapnī; Serafina noskaņoja savas domas rezonansē ar viņējām, it kā skaņodama stigu. Pēc tam ar piespiešanos ragana tajās iekļuva pati. Atrazdamās tur, Serafina varēja ar Mēriju runāt, un viņa to darīja ar tūlītēju vieglu pieķeršanos, kādu mēs dažkārt jūtam pret cilvēkiem, kurus satiekam sapnī.

Brīdi vēlāk viņas, steidzīgi murminādamas, sarunājās, no kā Mērija vēlāk neatminējās neko, un staigāja pa muļ­ķīgu niedru un elektrisko transformatoru ainavu. Bija pienācis laiks Serafinai pārņemt vadību.

-    Pēc dažiem mirkļiem, — viņa sacīja, — jūs pamodīsieties. Neuztraucieties. Es būšu jums blakus. Es jūs šādi modinu, lai jūs saprastu, ka esat pilnīgā drošībā un ne­viens jums negrasās neko nodarīt. Un tad mēs varēsim aprunāties, kā nākas.

Serafina attālinājās, ņemdama sapņa Mēriju sev līdzi, līdz atkal atradās mājā, sakrustojusi kājas uz klona, un, viņā raudzīdamās, mirdzēja Mērijas acis.

-   Jums jābūt raganai, Mērija čukstēja.

-    Es tā esmu. Mans vārds ir Serafina Pekkala. Kā sauc jūs?

-    Mērija Malone. Nekad neesmu tik klusi modināta. Vai es esmu nomodā?

-   Jā. Mums jāparunā, bet sapnī saruna ir grūti kontro­lējama un to grūtāk atcerēties. Labāk ir runāt nomodā. Vai labāk gribat palikt iekšā, vai arī nāksiet ar mani pa­staigāties mēnesnīcā?

-    Nākšu, atteica Mērija, pieceldamās sēdus un iz­staipīdamās. Kur Lira un Vils?

-   Aizmiguši zem koka.

Viņas atstāja māju, pagāja garām kokam ar visu slēp­jošajām lapām un devās uz upi.

Mērija vēroja Serafinu Pekkalu piesardzīgi un vien­laikus apbrīnodama. Viņa nekad nebija redzējusi tik slaidu un graciozu cilvēku. Serafina šķita jaunāka par Mēriju, lai gan Lira bija stāstījusi, ka viņai ir simtiem gadu; vecumu ļāva nojaust vienīgi komplicētu skumju pilnā sejas izteiksme.

Viņas apsēdās krastā pie sudrabaini melnā ūdens, un Serafina pastāstīja, ka runājusi ar bērnu dēmoniem.

-     Šodien viņi gāja tos meklēt, Mērija teica, taču gadījās kaut kas cits. Vils nekad nav redzējis savu dē­monu, kā nākas, tikai toreiz, kad viņi aizlavījās no kau­jas, un tā bija vien sekunde. Viņš nemaz droši nezināja, ka viņam tāds ir.

-    Nu, ir gan. Un tāpat arī jums.

Mērija cieši lūkojās viņā.

-   Ja jūs spētu viņu saskatīt, Serafina turpinaja, jūs redzētu melnu putnu ar sarkanām kājām un koši dzel­tenu, palīku knābi. Kalnu putnu.

-Alpu vārna… Kā jūs to varat redzēt?

-   Ar puspievērtām acīm es to varu. Ja mums pietiktu laika, es varētu ari jūs iemācīt to saskatīt, tapat citu cil­vēku dēmonus jūsu pasaulē. Doma, ka jūs viņus nere­dzat, mums šķiet dīvaina.

Tad viņa pastāstīja Mērijai, ko bija teikusi dēmoniem un ko tas nozīmējis.

-     Un dēmoniem vajadzēs viņiem to pasacīt? Mērija jautāja.

-    Biju domājusi, vai nepamodināt viņus un nepateikt pašai. Domāju varbūt pastāstīt jums, lai jūs uzņematies atbildību. Bet, ieraudzījusi viņu dēmonus, es sapratu, ka tas būs vislabākais.

-   Viņi ir iemīlējušies.

-   Es zinu.

-   Viņi to nupat ir atklajuši…

Merija centās aptvert visas implikācijas, par kurām Serafina bija stāstījusi, taču tas bija pārāk grūti.

Pēc kādas minūtes Mērija ievaicājās: Vai jūs varat saskatīt Putekļus?

-    Nē, nekad neesmu tos redzējusi. Kamēr nebija sā­kušies kari, mēs par tiem nemaz nebijām dzirdējuši.

Mērija izņēma no kabatas tālskati un iedeva raganai. Serafina to pielika pie acīm, un viņai aizrāvās elpa.

-    Tie ir Putekļi… Tie ir skaisti!

-   Atskatieties uz patvēruma koku.

Paklausījusi Serafina atkal iesaucās. Vini ir to izda­rījuši? viņa jautāja.