Dzintara tālskatis

-Ak nē! sauca Lira. Nē, tas nevar būt tiesa…

-     Un tāpēc mums jāpamet mūsu pasaule un jāpaliek Liras pasaulē, sacīja Kirjava, vai arī Panam un Lirai jāpamet viņējā un jānāk uz mūsējo. Citas iespējas nav.

Tad visā spilgtumā ielauzās nemīlīga dienas gaisma.

Lira skaļi ieraudājās. Panteleimona pūces kliedziens iepriekšējā naktī bija pārbiedējis ik sīko radību, kas to dzirdēja, bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar vētraina­jām gaudām, ko Lira tagad izgrūda. Dēmoni izskatījās satriekti, un Vils, redzēdams viņu reakciju, saprata, kādēļ: viņi nezināja to, ko bija uzzinājuši Vils un Lira.

Lira drebēja dusmās un bēdās, platiem soļiem soļo­dama šurp un turp ar sažņaugtām dūrēm un griezdama asarām noplūdušo seju uz vienu un otru pusi, it kā atbil­di meklējot.

-   Klausies, Vils teica, Lira, klausies: ko sacīja mans tēvs?

-Ak, meitene kliedza, mētādama galvu, viņš sacīja tu zini, ko viņš sacīja, tu taču tur biji, tu arī dzirdēji!

Vils domāja, ka Lira uz līdzenas vietas nomirs no bē­dām. Viņa metās zēna rokās un šņukstēja, kaislīgi ķerdamās viņam pie pleciem, spiezdama nagus viņa mugurā un seju viņam pie kakla, un Vils varēja saklausīt vienīgi:

-    Nē nē nē…

-    Klausies, Vils atkal ierunājās, Lira, mēģināsim atcerēties precīzi. Varbūt ir kāda iespēja? Varbūt var atrast izeju?

Vils maigi atbrīvojās no Liras rokām un meiteni apsē­dināja. Panteleimons pārbijies tūlīt ielīda viņai klēpī, un dēmons-kaķis nedroši panācās tuvāk Vilam. Viņi vēl ne­bija pieskārušies viens otram, bet nu zēns pastiepa roku pretī dēmonam; tas pievērsa savu kaķa purnu viņa pirk­stiem un tad liegi iekāpa sava saimnieka klēpī.

-    Viņš teica… Lira iesāka, rīdama asaras, viņš teica, ka cilvēki varot neilgi uzturēties citās pasaulēs, nekādi neietekmējoties. Un ar mums arī vajadzētu tā būt, vai ne? Par spīti tam, ka mums vajadzēja doties uz Nāves zemi, mēs vēl esam veselīgi, vai ne?

-    Var palikt prom īsu laiku, bet ne ilgi, Vils teica.

-   Mans tēvs bija šķirts no savas no manas pasaules des­mit gadu. Un, kad es viņu atradu, viņš bija tuvu nāvei. Desmit gadi, tas ari viss.

-   Bet kā bija ar lordu Borīlu? Ar seru Čārlzu? Viņš bija pietiekami veselīgs, vai ne?

-   Jā, bet atceries: viņš varēja atgriezties savā pasaulē, kad vien gribēja, un atkal atlabt. Galu galā tieši tur tu viņu pirmoreiz satiki savā pasaulē. Varbūt viņš bija atradis kādu slepenu logu, par kuru neviens cits nezi­nāja.

-   Jā, mēs arī tā varētu darīt!

-   Varētu, tikai…

-   Visiem logiem jābūt ciet, Panteleimons sacīja. Itin visiem.

-    Bet kā jūs to zināti Lira jautāja.

-    Mums to pateica eņģelis, atbildēja Kirjava. Mēs satikām eņģeli. Viņa mums pastāstīja to un vēl kaut ko citu. Tā ir taisnība, Lira.

-   Viņa? Lira dedzīgi un ar aizdomām jautāja.

-   Tas eņģelis bija sieviešu dzimuma, Kirjava teica.

-    Nekad neesmu ne par vienu tādu dzirdējusi. Varbūt viņa meloja.

Vils prātoja par citu iespēju. Pieņemsim, ka tiek aiz­vērti visi citi logi, viņš teica, un mēs izveidojam tikai vienu, kad tas vajadzīgs, izejam cauri, cik aši vien varam un to nekavējoties aizveram ciet —tā, protams, būtu droši? Ja mēs neatstātu Putekļiem daudz laika, lai tiktu ārā? -Jā!

-    Mēs logu veidotu tādā vietā, kur neviens nekad to neatrastu, viņš turpināja, un to zinātu tikai mēs divi…

-   Jā, tā būtu labi! Esmu pārliecināta, ka būtu! Lira iesaucās.

-   Un mēs varētu doties viens pie otra un palikt veseli…

Bet dēmoni izskatījās noraizējušies, Kirjava murmi­nāja: Nē, nē, un Panteleimons sacīja: Rēgi… Viņa mums pastāstīja arī par Rēgiem.

-   Rēgi? Vils pārvaicāja. Kaujas laikā mēs viņus pir­moreiz ieraudzījām. Kas ar viņiem ir?

-    Nu, mēs uzzinājām, kā viņi rodas, teica Kirjava.

-   Un tas ir visļaunākais: Rēgi ir tādi kā bezdibeņa bērni. Ik reizi, kad mēs ar nazi atveram logu, rodas Rēgs. Tie līdzinās tādam bezdibeņa mazumiņam, kas izlido un ienāk pasaulē. Tieši tāpēc Čitagaces pasaulē viņu ir tik daudz, jo tur ir atvērti visi šie logi.

-    Rēgi aug, barodamies no Putekļiem, sacīja Pante­leimons. Un no dēmoniem. Jo Putekļi un dēmoni ir līdzīgi, vismaz pieaugušie dēmoni. Un Rēgi kļūst lielāki un stiprāki, kad viņi…

Vils sajuta sirdī trulas šausmas, un Kirjava piespiedās viņam pie krūtīm, juzdama to pašu un cenzdamās zēnu mierināt.

-   Tātad katru reizi, kad esmu lietojis nazi, viņš teica,

-   ik reizi bez izņēmuma, es esmu licis ienākt dzīvē vēl vie­nam Rēgam?

Vils atcerējās, ka Joreks Bērnisons, alā pārkaldams nazi, bija teicis: "Tu nezini, ko nazis dara pats no sevis. Tavi nolūki var būt labi. Arī pašam nazim ir nolūki."

Uztraukumā plati ieplestas Liras acis viņu vēroja.

-  Ak, mēs nevaram, Vil! viņa teica. Mēs nedrīkstam to nodarīt ļaudīm nedrīkstam izlaist laukā vēl vairāk Rēgu tagad, kad esam redzējuši, ko tie dara!

-   Labi, viņš teica, celdamies kājās un turēdams savu dēmonu cieši pie krūtīm. Tad mums vajadzēs vienam no mums vajadzēs es došos uz tavu pasauli un…