Dzintara tālskatis

-   Kaut kas ir noticis šodien vai vakar, ja ir jau pāri pus­naktij, Mērija teica, cenzdamās rast vārdus, lai to paskaidrotu, un atcerēdamās savu vīziju, kur Putekļi plūda milzīgā upē, tādā kā Misisipi. Kaut kas niecīgs, bet izšķirošs… Ja jūs gribētu mainīt varenas upes vir­zienu uz citu pusi un jums būtu tikai viens pats ak­mentiņš, jūs to spētu, noliekot šo akmentiņu īstajā vieta tā, lai pirmā ūdens strūkla plūstu šajā, nevis citā virzienā. Vakar notika kaut kas līdzīgs. Es nezinu, kas tas bija. Viņi viens otru ieraudzīja citādi vai kā… Līdz šim viņi nebija tā jutušies, bet piepeši jutās. Un tad Putekļi viņiem ļoti spēcīgi piesaistījās un pārstāja plūst pa otru ceļu.

-   Tātad tā tam bija jānotiek! brīnīdamās iesaucās Se­rafina. Un nu ir droši vai arī būs, kad eņģeļi piepildīs milzīgo apakšējās pasaules bezdibeni.

Viņa izstāstīja Mērijai par bezdibeni un to, kā viņa pati to uzzinājusi.

-    Es lidoju augstu gaisā, viņa skaidroja, meklē­dama, kur nolaisties, un satiku eņģeli: sievieti-eņģeli. Viņa bija ļoti savāda: veca un reizē jauna, — Serafina turpināja, aizmirsusi, ka pati tāda šķiet Mērijai. Viņu sauca Haphanija. Viņa man daudz ko pastāstīja… Viņa teica, ka visa cilvēka mūža vēsture ir ciņa starp viedumu un muļķību. Viņa un eņģeļi-dumpinieki, kas sekoja viedumam, vienmēr centušies atvērt prātus; Visvarenais un viņa Baznīca vienmēr centušies turēt tos aizvērtus. Viņa minēja man daudzus piemērus no manas pasaules.

-   Es varu iedomāties daudzus no savējās.

-    Un lielāko daļu šī laika viedumam vajadzējis dar­boties slepeni, čukstus, kā spiegam pārvietoties pasaules necilajās vietās, tikmēr viņa ienaidnieki mitinājušies gal­mos un pilīs.

-   Jā, Mērija piekrita. Arī tas man ir pazīstams.

-    Un cīņa nav beigusies, jo karalistes spēki ir sasta­puši šķērsli. Viņi pārgrupēsies, saņēmušies atgriezīsies ar jaunu komandieri, un mums jābūt gataviem pretoties.

-    Bet kas ir noticis ar lordu Ezrielu? Mērija jautāja.

-   Viņš cīnījās ar debesu Reģentu, eņģeli Metatronu, un abi iekrita bezdibenī. Metatrons ir prom uz visiem lai­kiem. Tāpat arī lords Ezriels.

Mērija strauji ievilka elpu. Un Koulteres kundze? viņa jautāja.

Par atbildi ragana izņēma no bultu maksts bultu. Nesteigdamās viņa izvēlējās vislabāko, taisnāko un vis­labāk līdzsvaroto.

Un salauza to divās daļās.

-    Reiz savā pasaulē, viņa stāstīja, es redzēju šo sievieti spīdzinām raganu un sev nozvērējos, ka ietriekšu šo bultu viņai rīklē. Nu es vairs to nekad neizdarīšu. Viņa kopa ar lordu Ezrielu ziedojās, lai uzveiktu eņģeli, un padarīja pasauli drošu Lirai. Vienam tas neizdotos, bet kopā viņi to paveica.

Mērija noskumusi jautāja: Kā lai to pastāsta Lirai?

-   Gaidiet, kamēr viņa jautās, Serafina atbildēja. Bet varbūt viņa nejautās. Katrā gadījumā Lirai ir tas simbolu rādītājs. Tas viņai pavēstīs visu, ko viņa gribēs zināt.

īsu brīdi viņas sēdēja, draudzīgi klusēdamas, un de­besīs gausi griezās zvaigznes.

-    Vai varat paredzēt un uzminēt, ko viņi izlems darīt tālāk? ievaicājās Mērija.

-   Nē, bet, ja Lira atgriezīsies savā pasaulē, es būšu viņas māsa tik ilgi, cik ilgi vien viņa dzīvos. Ko darīsiet jūs?

-   Es… Mērija iesāka un saprata, ka šobrīd vēl nav to izlēmusi. Domāju, es iederos savā pasaulē. Lai gan man bus žēl atstāt šo: esmu te jutusies ļoti laimīga. Man šķiet, laimīgaka nekā jebkad savā mūžā.

-    Nu, ja atgriezīsieties mājās, jums citā pasaulē būs māsa, teica Serafina, tāpat ari man. Mēs vēl redzē­simies aptuveni pēc dienas, kad ieradīsies kuģis. Ceļā pa­runāsimies vēl un tad šķirsimies uz visiem laikiem. Tagad apkamp mani, māsa.

Mērija tā izdarīja, un Serafina Pekkala uz sava mākoņpriedes zara lidoja atpakaļ pār niedrēm, par muklā­jiem un dubļiem, pāri piekrastei un jūrai, līdz Mērija viņu vairs neredzēja.

Apmēram tajā pašā laikā viena lielā, zilā ķirzaka uz­gāja tēva Gomesa līķi. Vils un Lira topēcpusdien bija atgriezušies ciematā pa citu ceļu un nebija to redzējuši; priesteris netraucēti gulēja, kur Baltamoss to bija nolicis.

Ķirzakas bija maitēdājas, tomēr maigi, nekaitīgi radīju­mi, un pēc senas vienošanās ar mulefa tās pēc tumsas iestāšanās bija tiesīgas aizvākt katru beigto.

Ķirzaka ievilka priestera līķi savā midzenī, un viņas bērniem iznāca ļoti labs mielasts. Kas attiecas uz šau­teni, tā palika guļam zālē, kur tēvs Gomess to bija nolicis, un lēni pārvērtās rūsa.

37 Kāpas

MANA DVESELE NEMEKLĒ MUŽĪCU DZĪVI, BET SMEĻAS NO VISA IESPĒJAMĀ.

Nākamajā dienā Vils un Lira atkal izgāja kopā, maz runādami un de­dzīgi vēlēdamies palikt divatā. Viņi iz­skatījās apreibuši, it kā kāds laimīgs gadījums tiem būtu laupījis sajēgu; viņi kustējās gausi; viņu acis neredzēja to, uz ko skatījās.

Visu dienu jaunieši pavadīja kalnu plašumos un pēc­pusdienas siltumā apciemoja savu sudrabaini zeltaino birztalu. Viņi runājās, ēda, skūpstījās, laimes transā gu­lēja, murminādami vārdus, kuru skaņa bija tikpat mulsi­noša kā to jēga, un juta, ka aiz mīlestības vai kūst.