Dzintara tālskatis

-Atstādami jūs abus Nāves zemes krastā, Lira un Vils, paši to nezinot, ir paveikuši kaut ko tādu, ko raganas ir darījušas kopš pašiem saviem pirmssākumiem. Mums ziemeļos ir tāds apgabals, vientulīga, pretīga vieta, kur laikos, kad pasaule vēl bija bērna autiņos, notika milzu katastrofa; kopš tā laika tur neviens nedzīvo. Tur nevar iekļūt neviens dēmons. Lai kļūtu par raganu, meitenei tas jāšķērso vienai un jāpamet dēmons. Jūs pazīstat šīs ciešanas. Bet, to izdarot, topošās raganas atklāj, ka viņu dēmoni nav atšķirti kā Bolvangarā, viņi tomēr ir viena vesela būtne, taču tagad dēmoni var brīvi klejot, doties uz tālām vietām, redzēt dīvainas lietas un atnest no turie­nes zināšanas.

Jūs neesat atšķirti, vai ne?

-   Nē, Panteleimons sacīja. Mēs vēl esam viens. Bet tas bija tik sāpīgi, un mēs bijām tā pārbijušies…

-   Labi, teica Serafina, tie abi nelidos kā raganas un arī nedzīvos tik ilgi, cik mēs, bet, pateicoties tam, ko viņi ir izdarījuši, jūs un viņi esat kā raganas visā citā, izņe­mot to.

Abi dēmoni apsvēra tikko uzzinātā savādumu.

-   Vai tas nozīmē, ka mēs būsim putni, tāpat kā raganu dēmoni? Panteleimons jautāja.

-    Esi pacietīgs!

-   Un kā Vils var būt ragana? Es domāju, ka visas raga­nas ir sievietes.

-    Viņi abi ir daudz ko izmanījuši. Mēs visi apgūstam kaut ko jaunu, pat raganas. Taču viens nav mainījies: jums jāpalīdz saviem cilvēkiem, nevis viņi jābremzē. Jums jāpalidz viņiem, jāvada viņi un jāiedrošina uz viedumu. Tieši tam dēmoni ir domāti.

Viņi klusēja. Serafina pagriezās pret lakstīgalu un jautāja: Kā tevi sauc?

-     Man vārda nav. Es nezināju, ka esmu piedzimis, iekams netiku izrauts no viņa sirds.

-   Tad es tevi saukšu par Kirjavu.

-    Kirjava, Panteleimons izmēģināja, kā tas izklau­sās. Ko tas nozīmē?

-    Drīz jūs redzēsiet, ko tas nozīmē. Bet tagad, Sera­fina turpināja, jums vērīgi jāklausās, jo es jums stās­tīšu, kas darāms.

-   Nē, Kirjava sparīgi protesteja.

Serafina maigi teica: No tava balss toņa es dzirdu, ka jūs zināt, ko grasos sacīt.

-    Mēs negribam to dzirdēt! Panteleimons iesaucās.

-   Tas ir par ātru, teica lakstīgala. Tas ir daudz par ātru.

Serafina klusēja, jo bija ar viņiem vienisprātis un jutās skumji. Bet tomēr viņa te bija gudrākā, un dēmoniem vajadzēja viņus vadīt pareizi; taču ragana ļāva noplakt viņu satraukumam un tikai tad turpināja.

-    Kur jūs devāties savos klejojumos? viņa jautāja.

-    Caur daudzām pasaulēm, atbildēja Panteleimons. Kur vien atradām logu, līdām tam cauri. Tādu logu ir vairāk, nekā bijām domājuši.

-   Un jūs redzējāt…

-    Jā, teica Kirjava, mēs uzmanīgi skatījāmies un redzējām, kas notiek.

-   Mēs redzējām daudz citu lietu, žigli sacīja Pantelei­mons. Mēs redzējām eņģeļus un runājām ar viņiem. Mēs redzējām to pasauli, no kuras nāk mazie ļaudis, Gallivespiāni. Tur ir arī lieli cilvēki, kuri cenšas viņus nogalināt un arī nogalina.

Dēmoni stāstīja raganai, ko vēl bija redzējuši, cenz­damies novērst viņas uzmanību, un viņa to saprata. Bet Serafina ļāva, lai dēmoni runā tās mīlestības dēļ, ko viņi juta pret otra balsi.

Taču galu galā viņiem stāstāmais izbeidzās, un viņi apklusa. Palika vienīgi maigie, bezgalīgie lapu čuksti, līdz Serafina Pekkala teica:

-    Jus esat novērsušies no Vila un Liras, lai viņus so­dītu. Es zinu, kāpēc jūs tā darāt: mans Kaisa darīja gluži tāpat, kad es biju izgājusi caur pamesto, tukšo zemi. Taču galu galā viņš pie manis atgriezās, jo mēs vēl aizvien viens otru mīlējām. Un Vilam ar Liru drīz atkal vajadzēs jūsu palīdzību. Tāpēc jums viņiem ir jāpastāsta, ko jūs zināt.

Panteleimons skaļi iekliedzās pavisam nelaipnā pūces balsī; šaja pasaulē tāda skaņa nekad nebija dzirdēta. Lig­zdās un aliņās tālu visapkārt, kur vien medīja, ganījās vai rakņājās sīkās nakts radības, dzima jaunas, neaiz­mirstamas bailes.

Serafina to vēroja tuvu blakus un nejuta neko, izņemot līdzcietību, līdz paskatījās uz Vila dēmonu, lakstīgalu Kirjavu. Viņa atcerējās sarunu ar raganu Rutu Skādi, kura, redzējusi Viļu vienu vienīgu reizi, bija vaicājusi, vai Serafina ir ielūkojusies viņam acīs. Serafina bija atbil­dējusi, ka nav to uzdrīkstējusies. Mazais, brūnais put­niņš izstaroja nesamierināmu niknumu, tikpat sajūtamu kā siltums, un Serafina no ta baidījās.

Beidzot Panteleimona mežonīgais kliedziens aprima, un Kirjava teica:

-   Mums viņiem jāpastāsta.

-   Jā, jāpastāsta, ragana maigi sacīja.

Pamazām niknums atstāja mazā, brūnā putniņa acis, un Serafina atkal varēja uz viņu skatīties. Dusmu vietā viņa ieraudzīja vientulīgas skumjas.

-    Uz šejieni dodas kuģis, Serafina teica. Es to pa­metu, lai atlidotu šurp un sameklētu jūs. Visu ceļu no mūsu pasaules es lidoju kopā ar ģiptiešiem. Viņi te iera­dīsies nākamajā dienā vai aptuveni tā.

Abi putni sasēdās ciešāk un vienā mirklī mainīja vei­dolus, kļūdami par divām dūjām.

Serafina turpināja: