Dzintara tālskatis

Mulsums par to lika viņam vilcināties, īstais bridis bija garām, un abi bērni, kas gāja caur kokiem, pazuda ska­tienam. Nu, tālu viņi netiks. Tēvs Gomess pieliecies se­koja bērniem lejup pa straumi, vienā rokā turēdams šau­teni un ar otru turēdams līdzsvaru.

Nu viņš atradās tik tuvu veiksmei, ka pirmo reizi sāka gudrot, ko darīt pēc tam un vai viņam vairāk labpatiktos debesu karaliste un atgriešanās Ženēvā, vai arī labāk pa­likt evaņģelizēt šo pasauli. Te vispirms vajadzētu pār­liecināt tos četrkājainos radījumus, kuriem, šķiet, piemita elementārs saprāts, ka paradums vizināties ar riteņiem ir riebīgs, sātanisks un pretrunā ar Dieva gribu. Tas jāiz­nīdē, un sekos pestīšana.

Sasniedzis nogāzes piekāji, kur sākās koki, tēvs Go­mess klusi nolika šauteni zemē.

Viņš cieši vērās sudraboti zaļi zeltainajās ēnās un klausījās, abas plaukstas aizlicis aiz ausīm, lai caur ku­kaiņu sisināšanu un straumes čalām uztvertu klusās bal­sis un tajās ieklausītos. Jā: viņi tur bija. Viņi bija apstā­jušies.

Viņš noliecās pēc šautenes…

Un attapās, aizsmacis dvešam un bez elpas raujam plaušās gaisu, jo kāds bija sagrābis viņa dēmonu un aiz­rāvis to prom.

Bet te neviena nebija! Kur palicis dēmons? Sāpes bija zvērīgas. Viņš dzirdēja dēmonu kliedzam un mežonīgi ķerstījās pa labi un pa kreisi, to meklēdams.

-    Stāvi mierā, pavēlēja kāda balss gaisā, un ciet klusu. Tavs dēmons ir man rokā.

-   Bet kur jūs esat? Kas jūs esat?

-   Mans vārds ir Baltamoss, balss sacīja.

Vils un Lira mežā sekoja straumei, uzmanīgi iedami un maz runādami, līdz nonāca pašā tā centrā.

Birztalas vidū vīdēja neliels klajumiņš, klāts ar mīkstu zāli un sūnainiem akmeņiem. Virs galvas šķērsām stie­pās zari, gandrīz aizsegdami debesis un mazliet laizdami cauri kustīgu saules vizmu, tāpēc visu rotāja zeltaini un sudrabaini laukumi.

Un bija kluss. Klusumu pārtrauca tikai straumes ča­las, un augstu gaisā, viegla vējiņa kustinātas, reizi pa reizei iečabējās lapas.

Vils nolika zemē pārtikas sainīti, un Lira savu mazo mugursomiņu. No dēmoniem-ēnām nekur nebija ne vēsts. Viņi bija pilnīgi vieni.

Novilkuši kurpes un zeķes, viņi apsēdās uz apsūnoju­šajiem akmeņiem straumes malā, iegremdēja kājas auk­stajā ūdenī un juta, ka tas liek straujāk riņķot asinīm.

-   Esmu izsalcis, Vils teica.

-    Es arī, Lira sacīja, lai gan viņa juta vēl ko vairāk, kaut ko, kas nomāca un spieda, pa pusei laimīgi, pa pusei sāpīgi, un meitene īsti nesaprata, kas tas ir.

Viņi atlocīja drāniņu un apēda mazliet maizes un siera. Rokas nezin kāpēc bija gausas un neveiklas, un viņi gandrīz nejuta ēdiena garšu vai arī maize bija mil­taina un kraukšķīga no karstajiem cepamajiem akme­ņiem un siers pārslains, iesāļš un ļoti svaigs.

Tad Lira paņēma vienu no mazajiem, sarkanajiem augļiem. Strauji pukstošu sirdi viņa pagriezās pret zēnu un ierunājās: Vil…

Un maigi pacēla augli viņam pie mutes.

Vila acīs Lira varēja redzēt, ka viņš uzreiz ir sapratis, ko viņa ir domājusi, un ka viņš ir pārāk priekpilns, lai runātu. Meitenes pirksti vēl kavējās pie Vila lūpām, viņš juta tos drebam un uzlika viņas plaukstai savējo, lai to tur aizkavētu, pēc tam neviens no viņiem nespēja viens uz otru paskatīties; viņi bija samulsuši un laimes pilni.

Ar tādu spēku, kā diviem naktstauriņiem neveikli saskrienoties gaisā un ne vairāk, saskārās viņu lūpas. Tad, paši nesaprazdami, kā tas noticis, viņi pieķērās viens otram, akli spiezdami sejas kopā.

-   Kā Mērija sacīja… — Vils atčukstēja, tu uzreiz jūti, kad tev kāds patīk… kad tu biji aizmigusi uz kalna, pirms viņa tevi paņēma, es teicu Panam…

-    Es dzirdēju, Lira atčukstēja, es biju nomodā un gribēju tev sacīt to pašu, un tagad es zinu, ko esmu jutusi visu laiku: es mīlu tevi, Vil, es tevi mīlu… Vārds mīlu iekvēlināja zēna nervus. Tas saviļņoja visu viņa ķermeni, un viņš atbildēja ar tiem pašiem vārdiem, atkal un atkal skūpstīdams Liras sakarsušo seju, pielūgsmē dzerdams viņas miesas un silto, medaino matu smaržu un mīļo, valgo muti, kas garšoja pēc mazā, sarkanā augļa.

Ap viņiem nebija nekā cita, vienīgi klusums, it kā visa pasaule aizturētu elpu.

Baltamoss bija pārbijies.

Viņš devās augšup pa straumi un prom no meža, turē­dams dēmonu-kukaini, kurš kārpījās, dzēla un koda, pēc iespējas cenzdamies slēpties no vīrieša, kas klupdams viņam sekoja.

Baltamoss nedrīkstēja pieļaut, ka viņu notver. Viņš zi­nāja, ka tēvs Gomess viņu uzreiz nogalinātu. Viņa ranga eņģelis nebija pretinieks cilvēkam, pat ja šis eņģelis būtu stiprs un veselīgs, bet Baltamoss ne tuvu tāds nebija; turklāt viņa spēkus mazināja skumjas par Baruču un kauns, ka pirms tam bija pametis Viļu. Viņam pat vairs nepietika spēka palidot.

-    Stāt, stāt, sauca tēvs Gomess. Lūdzu, palieciet mierā! Es jūs nevaru saredzēt lūdzu, aprunāsimies nedariet pāri manam dēmonam, es jūs lūdzu…