Dzintara tālskatis

-   Baruč, viņš teica, ak, Baruč, mans dārgais, vairāk es neko nevaru darīt. Vils un meitene ir drošībā, un viss būs labi, bet man tas ir gals, lai gan patiesībā es nomiru reizē ar tevi, Baruč, mans mīļais.

Pēc brīža viņš bija izzudis.

Pupiņu laukā, samiegojusies novakares siltumā, Mē­rija izdzirda Atālas balsi un nespēja atšķirt saviļņojumu no uztraukuma: vai bija nokritis vēl kāds koks? Varbūt parādījies cilvēks ar šauteni?

-   Skaties! Skaties! Atāla sauca, ar snuķi bikstīdama Mērijas kabatu, tāpēc Mērija izņēma tālskati un darīja, kā draudzene liek, pavērsdama tālskati pret debesīm.

-    Pastāsti man, ko tie dara! Atāla mudināja. Es sa­jūtu, ka kaut kas ir citādāk, bet nevaru redzēt.

Briesmīgie Putekļu plūdi debesīs bija apstājušies. Mierīgas tās nepavisam nebija; Mērija ar dzintara lēcām izpētīja visas debesis, redzēdama te strāvojumu, tur mutuļošanu, tālāk — virpuli. Putekļi bez apstājas kustējās, bet vairs neplūda prom. Starp citu, faktiski tie krita kā sniega pārslas.

Viņa iedomājās par riteņkokiem: ziedi, kas vērās uz augšu, dabūs padzerties šo zeltaino lietu. Mērija gandrīz vai sajuta, kā tie to gaida savās nabaga izkaltušajās rīklītēs, kuras bija tik nevainojami izveidotas šim nolūkam un kurām tik ilgi bija vajadzējis ciest badu.

Jaunie, Atāla teica.

Ar tālskati rokā Mērija pagriezās un redzēja atgrie­žamies Viļu un Liru. Viņi bija gabaliņu tālāk un nestei­dzās. Jaunie cilvēki bija sadevušies rokās un, cieši sabā­zuši kopā galvas, sarunājās, nevērīgi pret visu citu; to Mērija redzēja pat no tālienes.

Viņa gandrīz pielika pie acīm tālskati, bet atkal to novērsa un ielika atpakaļ kabatā. Tālskatis te nebija vajadzīgs; sieviete zināja, ko ieraudzītu: viņi šķistu kā veidoti no dzīva zelta. Viņi izskatītos mats matā kā visas cilvēciskas būtnes, jo bija to pārmantojuši.

No zvaigznēm līstošie Putekļi atkal bija atraduši mājvietu, un iemesls tam visam bija šie bērni vairs ne bērni.

36 Salauztā bulta

BET LIKTENIS DZELZS KĪLUS

DZEN,_UN ALLAŽ PŪLIS PATS SEVĪ.

ENDRŪ MARVELS

Abi dēmoni vieglā kaķa gaitā kustējās .caur kluso ciematu, ēnās un laukā no tām, par mēness apspīdēto laukumu, un apstājās pie Mērijas mājas vaļējām durvīm.

Viņi piesardzīgi ielūkojās iekšā un ieraudzīja vienīgi guļošu sievieti, tāpēc atkal izlavijās āra un devās uz patvēruma koka pusi.

Tā garie zari karināja savas aromātiskās spirālveida lapas gandrīz līdz pašai zemei. Ļoti lēnām, ļoti uzmanīgi, nečabinādamas lapas un nekrakšķinādamas nokritušos zariņus, abas dēmonu figūras aizslīdēja lapu aizsegā un ieraudzīja mek­lēto: zēnu un meiteni, cieši aizmigušus vienu otra rokās.

Šķērsojot zaļi, dēmoni piegāja tuvāk un gulētājus maigi aizskāra ar deguniem, ķepām un ūsām, peldēdamies viņu izstarotajā dzīvinošajā siltumā, bet izturēdamies bezgala piesardzīgi, lai viņus nepamodinātu.

Dēmoniem pārbaudot savu saimnieku (viegli notīrot Vila ātri dzīstošo brūci un atglaužot matu cirtu no Liras sejas), aiz muguras atskanēja kluss troksnītis.

Acumirklī dēmoni pilnīgā klusumā apcirtās, pārtapdami par vilkiem: nikni spīdošas acis, atņirgti balti zobi, draudoša ik ķermeņa līnija.

Tur mēnessgaismā stāvēja sieviete. Tā nebija Mērija, un, kad viņa ierunājās, dēmoni to skaidri dzirdēja, lai gan viņas balss neizdeva ne skanu.

-    Nāciet man līdzi, sieviete aicināja.

Panteleimona sirds krūtīs salēcās, taču viņš nebilda ne

vārda, līdz varēja sasveicināties ar viņu nostāk no gulētā­jiem zem koka.

-     Serafina Pekkala! viņš priekpilni iesaucās. Kur jūs bijāt palikusi? Vai zināt, kas noticis?

-    Kuš! Aizlidosim uz kādu vietu, kur varam aprunā­ties, ragana sacīja, paturēdama prātā aizmigušos cie­mata ļaudis.

Serafinas mākoņpriedes zars gulēja pie Mērijas majas durvīm, un, kad viņa to paņēma, abi dēmoni kļuva par putniem par lakstīgalu un pūci un kopā ar viņu lidoja pār salmu jumtiem, pār zāles klajumiem, pār kalna kori uz tuvāko riteņkoku birztalu, tik milzīgu kā pils; tās lapotne mēnessgaismā izskatījās pēc sudrabaina biez­piena.

Tur Serafina Pekkala iekārtojās uz visaugstākā ērtā zara starp ziediem, kas dzēra Putekļus, un abi putni no­metās viņai blakus.

-    Jūs ilgi vairs nebūsiet putni, viņa teica. Nu jau pavisam drīz jūsu veidoli nostabilizēsies. Paskatieties apkārt un paturiet šo ainavu atmiņā.

-    Kas mēs būsim? Panteleimons jautāja.

-    To jūs uzzināsiet drīzāk, nekā paši domājat. Klausie­ties, Serafina Pekkala atbildēja, — es jums pastāstīšu dažas raganu tradīcijas, ko nezina neviens cits, izņemot pašas raganas. Iemesls, kāpēc esmu tiesīga to darīt, ir tāds, ka jūs šeit esat kopā ar mani un jusu cilvēki tur lejā guļ aizmiguši. Kas ir vienīgie ļaudis, kuriem tas ir iespē­jams?

-    Raganas, sacīja Panteleimons, un šamaņi. Tā­pēc…