Dzintara tālskatis

Vakarā viņi mielojās kopā ar Mēriju un Atālu, maz runādami, un, tā kā bija karsts, iedomājās noiet līdz jū­rai, kur, viņuprāt, varētu pūst vēss vējiņš. Viņi klaiņoja gar upi, līdz nonāca plašajā pludmalē, kas, sākoties bēgu­mam, mirdzēja mēnessgaismā.

Jaunieši apgūlās mīkstajās smiltīs kāpu pakājē un tad izdzirda pirmo putna kliedzienu.

Abi tūlīt pagrieza galvu, jo šis putns neizklausījās pēc tādas radības, kas piederētu tai pasaulei, kurā viņi atra­dās. Kaut kur no tumsas augšā nāca trallinoša dziesma, un tad no citurienes tai atbildēja otra. Vils un Lira ieprie­cināti pielēca kājās un mēģināja dziedātājus saskatīt, bet varēja izšķirt tikai divas slīdošas ēnas, kas zemu lidoja un tad atkal uzšāvās augšā, skaņi, melodiski kā zvani bez mitas vīterodami bezgala daudzveidīgu dziesmu.

Un tad, plivinādams spārnus un tā uzvilnīdams aug­šup mazu smilšu strūkliņu, dažus jardus atstatu nolai­dās pirmais putns.

Lira ierunājās: Pan…?

Viņam bija dūjas veidols, taču krāsa — tumša un mē­nessgaismā grūti nosakāma; vismaz baltajās smiltīs viņš bija skaidri saskatāms. Otrs putns vēl riņķoja gaisā, jo­projām dziedādams, un tad lidoja lejā, pievienodamies pirmajam; arī otrs dziedonis bija dūja, bet pērļu baltumā un ar tumši sarkanu krustu apspalvojumā.

Vils saprata, ko nozīmē ieraudzīt savu dēmonu. Tam nolaižoties smiltis, viņš juta sirdi sažņaudzamies un at­slābstam nemūžam neaizmirstamā veidā. Paies sešdesmit gadi un vairāk, bet viņam, vecam vīram, dažas izjūtas būs tikpat spilgtas un svaigas kā arvien: Liras pirksti, liekot augli starp viņa lūpām zem zeltaini sudrabainajiem ko­kiem; meitenes siltā mute, kas piekļaujas viņējai; viņa dēmons, izrauts no neko nenojautušajām krūtīm, viņam ieejot Nāves zemē; un saldā taisnīguma izjuta, dēmonam atgriežoties pie viņa mēness apspīdēto kāpu malā.

Lira grasījās virzīties viņiem tuvāk, bet Panteleimons ierunājās.

—     Lira, viņš sacīja, viņnakt pie mums bija atnākusi Serafina Pekkala. Viņa mums daudz ko pastāstīja. Tagad viņa atkal ir prom, lai atvestu uz šejieni ģiptiešus. Šurp dodas Ferders Korems un lords Fā, un viņi šeit būs…

-    Pan, viņa uztraucās, ak, Pan, tu neesi laimīgs kas tas ir? Kas tas ir?

Tad viņš mainīja veidolu un tecēja pie meitenes pār smiltīm kā sniegbalts sermuliņš. Mainījās arī otrs dē­mons; tam notiekot, Vils juta tādu kā mazu kampienu sirdī un viņa dēmons pārtapa par kaķi.

Pirms tuvoties zēnam, dēmons ierunājās. Tas teica: Ragana man deva vardu. Agrāk man pēc tāda nebija vajadzības. Viņa mani nosauca par Kirjavu. Bet klausies, tagad paklausies mūsos…

-   Jā, jums jāklausās, Panteleimons piebalsoja. To ir grūti paskaidrot.

Dēmoniem izdevās pastāstīt viņiem visu, ko bija iz­paudusi Serafina, sākot ar atklāsmi par bērnu dabu: par to, kā bez iepriekšēja nolūka viņi kļuvuši līdzīgi raganām savā spējā atdalīties no dēmona un tomēr palikt par vienu būtni.

-   Bet tas nav viss, Kirjava bilda.

Panteleimons sacīja: Ak, Lira, piedod, bet mums jā­pastāsta, ko esam atklājuši…

Lira apmulsa. Kad gan Panam vispār bija vajadzējis piedošanas? Viņa paskatījās uz Viļu un redzēja viņa apju­kumu tikpat skaidri kā savējo.

-    Stāstiet, Vils teica. Nebaidieties!

-   Tas ir par Putekļiem, sacīja dēmons-kaķis, un Vils brīnīdamies klausījās, kā daļa no paša stāsta kaut ko tādu, ko viņš pats nezina. Tie visi plūda prom, visi Pu­tekļi bija lejā, bezdibenī, kā jūs jau redzējāt. Kaut kas apturēja viņu aizplūšanu uz turieni, bet…

-   Vil, tā bija tā zelta gaisma! Lira iesaucās. Tā gais­ma, kas ieplūda bezdibenī un pagaisa… Tie bija Putekļi? Vai patiesi?

-    Jā. Bet tie vēl arvien plūst prom, Panteleimons turpināja. Un tas nedrīkst notikt. Ir vitāli svarīgi, lai neaizplūstu tie visi. Putekļiem jāpaliek pasaulē, tie ne­drīkst izgaist, citādi viss labais pamazām izzudīs un ies bojā.

-   Bet kur aizplūst pārējie? — Lira jautāja.

Abi dēmoni lūkojās uz Viļu un uz nazi.

-   Ik reizi, kad izveidojam atvērumu, teica Kirjava, un Vils atkal sajuta tās pašas sikās saviļņojuma trīsas: viņa ir es, un es esmu viņa… Ik reizi, kad kāds izveido atvē­rumu starp pasaulēm vienalga, mēs vai senie ģildes viri, jebkurš, nazis iegriežas ārējā tukšumā. Tas ir tāds pats tukšums kā tur lejā, bezdibenī. Mēs to nemaz nezi­nām. Neviens nezina, jo šī robeža ir par smalku, lai to saskatītu. Bet ar to pietiek, lai Putekļi izplustu laukā. Ja logus reiz beidzot aizvēra, laika nebija gana, lai aizplūstu liels daudzums Putekļu, taču ir tūkstošiem tādu atvēru­mu, ko viņi ne reizi nav aizvēruši. Tāpēc visu šo laiku Putekļi ir plūduši prom no pasaulēm nekurienē.

Vils un Lira saprata. Viņi ar patiesību cīnījās, viņi to atgrūda, taču atskārta bija tieši tāda pati kā pelēcīgā gaisma, kas, izplatīdamās debesīs, apdzēš zvaigznes: tā varēja aizlīst aiz katra šķēršļa, ko viņi noliktu, palīst zem katras žalūzijas un apliekties ap katra aizkara malām, ko viņi lika tai priekšā.

-    Ikkatrs atvērums, Lira čukstēja.

-   Visi bez izņēmuma tie visi jāaizver? Vils jautāja.

-   Visi bez izņēmuma, Panteleimons čukstēja tāpat kā Lira.