Dzintara tālskatis

Viņa novērsās, apkampa Viļu un izmisusi teica:

-   Tas nav labi varu sacīt tas ir prom pavisam tas vienkārši nāca, kad bija man vajadzīgs visam tam, ko man vajadzēja paveikt -, lai glābtu Rodžeru un pēc tam mūs abus un nu tas ir cauri, nu viss ir beidzies, tas vienkārši mani pametis… Es baidījos, jo bija tik grūti, man šķita, ka kārtīgi neredzu vai mani pirksti ir stīvi, vai kā citādi, bet ta nemaz nebija; šīs spējas mani vienkārši ir pametušas, tās vienkārši pazudušas… Ak, tas ir paga­lam, Vil! Esmu to zaudējusi! Tas nekad neatgriezīsies!

Ļaudamās izmisumam, Lira šņukstēja. Vils neko citu nevarēja darīt kā tikai turēt viņu. Viņš nezināja, kā Liru mierināt, jo bija skaidrs, ka viņai ir taisnība.

Te abi dēmoni sabozušies paskatījās augšup. To sajutuši, arī Vils un Lira sekoja viņu skatieniem debesīs. Viņiem tuvojās gaisma: gaisma, kurai bija spārni.

-    Tas ir tas eņģelis, ko mēs satikām, minēja Pante­leimons.

Viņš bija uzminējis pareizi. Zēnam, meitenei un diviem dēmoniem vērojot viņas tuvošanos, Haphānija izplēta spārnus platāk un nolaidās smiltīs. Neraugoties uz visu Baltamosa sabiedrībā pavadīto laiku, Vils nebija sagata­vojies uz tik dīvainu sastapšanos. Viņš un Lira cieši tu­rēja viens otra rokas, bet eņģelis tikmēr nāca uz viņu pusi, un viņu apspīdēja citas pasaules gaisma. Haphānija bija kaila, bet tas neko nenozīmēja. "Kādu apģērbu eņģelis vispār spētu valkāt?" Lira domāja. Bija neiespē­jami noteikt, vai viņa ir veca vai jauna, bet Haphānijas sejas izteiksme bija askētiska un līdzjūtīga, un gan Vils, gan Lira juta, ka viņa viņus pazīst līdz sirds dziļumiem.

-   Vil, Haphānija teica, esmu nākusi lūgt tavu palī­dzību.

-   Manu palīdzību? Kā es jums varu palīdzēt?

-    Es gribu, lai tu parādi, kā aizvērt ar nazi izveidotos caurumus.

Vils norija siekalas. Es parādīšu, viņš teica, un vai jūs mums ari varētu palīdzēt?

-   Ne tā, kā jūs vēlētos. Redzu, par ko jūs esat runājuši. Jūsu bēdas gaisā ir atstājušas pēdas. Tas nav patīkami, taču ticiet man ikviena būtne, kas zina par jūsu dilem­mu, vēlētos, kaut varētu būt citādi, bet ir tādi likteņi, kuriem ir jāpakļaujas pat visvarenākajiem. Es neko nevaru darīt, lai mainītu to, kas ir.

-    Kāpēc… Lira iesāka un juta, ka viņas balss skan vārgi un dreb, kāpēc es vairs nevaru nolasīt aletio­metru? Kāpēc es pat to nevaru izdarīt? Tas bija tas, ko es spēju darīt patiešām labi, bet piepeši šīs prasmes vairs nav tā vispār pagaisusi, it kā nekad nebūtu bijusi…

-   ŠI lasītprasme tev bija dota kā balva, teica Haphā­nija, viņā lūkodamās, un tu to vari atgūt ar darbu.

-    Cik ilgu laiku tas prasīs?

-   Visu mūžu.

-Tik ilgi…

-   Bet tad, pēc visa mūža domām un pūlēm, tu lasīsi vēl labak, jo šī spēja nāks no apzinīgas sapratnes. Šadi iegūta balva ir dziļāka un pilnīgāka nekā dāvana, kas nāk viegli, un turklāt, reiz iemantota, šī spēja tevi nekad nepametīs.

-    Vai jūs domājat pilnvērtīgu mūžu? Lira čukstēja.

-   Visu garo dzīvi? Nevis… nevis tikai… dažus gadus…

-   Jā gan, teica eņģelis.

-     Un vai vajag aizvērt visus logus? jautāja Vils.

-   Visus bez izņēmuma?

-    Saproti taču, atbildēja Haphānija. Putekļi nav pastāvigi. Nav kāda fiksēta to daudzuma, kas vienmēr ir bijis tāds pats. Putekļus rada saprātīgas būtnes tās tos nemitīgi atjauno ar savām domām, jūtām un apsvēru­miem, gūstot gudrību un dodot to tālāk.

Un ja jus ikvienam savās pasaulēs palīdzat to īstenot, rosinādami ļaudis izzināt un izprast sevi, citam citu un to, kā viss darbojas, un parādīdami viņiem, cik labi ir būt laipniem, nevis nežēlīgiem, pacietīgiem, nevis steidzī­giem, možiem, nevis īgniem, un pāri visam kā uzturēt savu prātu atvērtu, brīvu un zinātkāru… Tad viņi at­jaunos Putekļus pietiekami, lai aizvietotu to, kas pazūd pa vienu logu. Tāpēc viens logs var palikt atvērts.

Vils saviļņojumā drebēja, un viņa domas pārlēca pie viena punkta: pie jauna loga gaisā starp viņa un Liras pa­saulēm. Tas būtu viņu noslēpums. Viņi varētu caur to iziet, kad vien izdomā, un pārmaiņus dzīvot viens otra pasaulēs, pavisam nedzīvojot nevienā, tā viņu dēmoni saglabātu veselību. Viņi varētu kopā pieaugt un varbūt kaut kad daudz vēlāk viņiem varētu būt bērni, kas tad būtu slepeni divu pasauļu pilsoņi. Un viņi varētu pārnest visas vienas pasaules zinības uz otru, viņi varētu darīt daudz laba…

Bet Lira purināja galvu.

-   Nē, klusi ievaidēdamās, viņa teica, mēs nevaram, Vil.

Piepeši viņš saprata viņas domu un tādā pašā sāpju pilnā balsī sacīja: Nē, mirušie…

-    Mums tas logs jāatstāj atvērts viņiem! Mums jāat­stāj!

-   Jā, citādi…

-    Un mums jānodrošina pietiekami liels Putekļu dau­dzums, un turēt logu atvērtu…

Lira drebēja. Viņa jutās ļoti jauna, ta stāvot Vilam pie sāniem.

-   Un, ja mēs tā darīsim, viņš svārstīgi teica, ja mēs nodzīvosim savu mūžu pienācīgi un domājot par viņiem, tad atradīsies arī kaut kas, ko pavēstīt harpijām. Mums ļaudīm tas jāpastāsta, Lira.