Dzintara tālskatis

-     Patiesu stāstu dēļ, jā, viņa sacīja, harpijas ap­maiņa grib dzirdēt patiesus stāstus. Jā. Ja cilvēki nodzī­vos visu mužu un, kad tas būs galā, nebūs nekā, ko stās­tīt, viņi nekad neatstās Nāves zemi. Mums viņiem tas jāpastāsta, Vil.

-   Tomēr vientuļiem…

-   Jā, viņa piekrita, — vientuļiem.

Izrunājot un izdzirdot vārdu "vientuļiem", Vils juta kaut kur no pašiem saviem dziļumiem plūstam milzīgu niknuma un izmisuma vilni, it kā viņa prāts būtu okeāns, kas saņēmis kādu spēcīgu satricinājumu. Visu savu mūžu viņš ir dzīvojis vientuļi, un nu viņam atkal būs jābūt vientuļam, un šai bezgala dārgajai svētībai, kas pie viņa atnākusi, gandrīz tūlīt jātiek atņemtai. Vils juta šo vilni kāpjam augstāk, augstāk un aptumšojam debesis, viņš juta, ka mugura dreb un sāk svīst, viņš juta milzu masas visa okeāna svarā nogrūstam un sitamies pret dzelžaino krastu. Un zēns elsoja, drebēja un skaļi kliedza vislielākajās dusmās un sāpēs, kādas jelkad savā mūžā bija pārdzīvojis, un sajuta savās rokās tikpat bez­palīdzīgu Liru. Bet, kad vilnis izšķieda savu spēku un ūdeņi atkāpās, palika melnās klintis. Ar likteni strī­dēties nevarēja ne viņa, ne Liras izmisums tās neizkus­tināja ne par collu.

Vilam nebija ne jausmas, cik ilgi bija vilkušās dusmas. Tomēr beidzot tām vajadzēja aprimt, un pēc satricinājuma okeāns bija mazliet mierīgāks. Ūdeņi vēl mutuļoja var­būt tie vairs nekad pa īstam nenomierināsies, taču milzu spēks bija noplacis.

Viņi pagriezās pret eņģeli un redzēja, ka Haphānija ir sapratusi un jūtas tikpat noskumusi, cik viņi. Bet viņa spēja redzēt tālāk neka jaunie cilvēki, un Haphānijas izteiksme pauda arī rāmu cerību.

Vils saņēmās un teica: Labi. Es jums parādīšu, kā aizvērt logu. Bet man vispirms viens jāatver un jārada vel viens Rēgs. Es nemaz par viņiem nezināju, citādi būtu bijis piesardzīgāks.

-    Par Rēgiem mēs parūpēsimies, Haphānija sacīja.

Paņēmis nazi, Vils pagriezās pret jūru. Pašam par

pārsteigumu, viņa rokas darbojās gluži stabili. Zēns iz­grieza logu uz savu pasauli, un viņi attapās skatāmies uz milzīgu fabriku vai ķīmisko rūpnīcu; tur starp ēkam un rezervuāriem vijās komplicēta cauruļvadu sistēma, un uz katra stūra kvēloja gaisma un gaisā cēlās tvaika strūklas.

-   Dīvaini, ka eņģeļi nezina, kā tas darāms, bilda Vils.

-    Nazis ir cilvēku izgudrojums.

-   Un jūs aizvērsiet tos visus, izņemot vienu? Vils jau­tāja. Izņemot logu no Nāves zemes?

-   Jā, tāds ir solījums. Bet tas tiks izpildīts ar nosacīju­mu, un to jūs zināt.

-   Jā, zinām. Un vai aizverami ir daudzi logi?

-    Tūkstošiem. Ir briesmīgais, bumbas izrautais bez­dibenis, un ir lielais atvērums, ko lords Ezriels izveidoja no savas pasaules. Tie abi jāaizver, un tas tiks darīts. Bet ir arī daudz mazāku caurumu — daži no tiem dziļi zem zemes un daži augstu gaisā -, tie ir radušies citādos veidos.

-    Baručs un Baltamoss man stāstīja, ka viņi tamlīdzī­gus atvērumus izveidojuši ceļošanai starp pasaulēm. Vai eņģeļi vairs nevarēs ceļot? Vai viņi tiks ierobežoti vienā pasaulē tāpat kā mēs?

-   Nē; mums ceļošanai eksiste citas iespējas.

-    Vai jums zināmo ceļošanas veidu, interesējās Lira, vai to ir iespējams iemācīties ari mums?

-    Jā. Jūs to varat apgūt tāpat kā Vila tēvs. Tur jāiz­manto spējas, kuras jūs dēvējat par iztēli. Bet tas ne­nozīmē fantazēt. Tā ir redzes forma.

-   Tātad tā nav ista ceļošana, Lira precizēja. Tikai simulēšana…

-    Nē, protestēja Haphānija. Nekas tamlīdzīgs. Si­mulēt ir viegli. Šis ceļošanas veids ir grūtāks, bet daudz patiesāks.

-    Un vai ar to ir tāpat kā ar aletiometru? gribēja zināt Vils. Vai, lai to apgūtu, vajadzīgs viss mūžs?

-     Jā, ir vajadzīga ilgstoša praktizēšanās. Jums jā­strādā. Vai tu domāji, ka pietiek tikai uzsist knipi un saņemt to kā dāvanu? Ko ir vērts iegūt, tā dēļ ir vērts pūlēties. Bet tev ir draugs, kas pirmos soļus jau ir spēris un kas varētu tev palīdzēt.

Vilam nebija jausmas, kurš tas varētu būt, un tobrīd viņš nebija tādā noskaņojuma, lai vaicātu.

-    Saprotu, viņš nopūtās. Un vai mēs jūs vēl satik­sim? Vai mēs kādreiz vēl runāsim ar kadu eņģeli, kad būsim atgriezušies paši savās pasaulēs?

-    Es nezinu, Haphānija atbildēja. Bet jūs nedrikstat pavadīt laiku gaidīdami.

-   Un man jāsalauž nazis, sacīja Vils. -Jā.

Viņiem runājot, logs blakus stāvēja atvērts. Fabrikā dega gaismas, darbs gāja uz priekšu; mašīnas griezās, ķimikālijas reaģēja, cilvēki ražoja preces un pelnīja sev iztiku. Tā bija pasaule, kurai piederēja Vils.

-    Labi, es parādīšu, kā tas darāms, viņš teica.

Tad Vils parādīja eņģelim, kā sataustīt loga malas gluži tāpat kā Džakomo Paradizi bija rādījis viņam -, sajūtot tās ar pirkstu galiem un aizkniebjot ciet. Pama­zām logs aizvērās un fabrika izzuda.

-    Tie atvērumi, kas nav izgriezti ar brīnumnazi… Vils jautāja. Vai tiešām ir nepieciešams aizvērt tos visus? Jo nav apšaubāms, ka Putekļi aizplūst tikai pa tiem atvērumiem, ko izveidojis nazis. Citi droši vien ir pastāvējuši jau tūkstošiem gadu, un Putekļi vēl eksistē.