Dzintara tālskatis

-    Visur ir notikušas lielas pārmaiņas. Un to apliecina mums uzliktā atbildība. Gribam jums parādīt, ko tas nozīmē.

Tā Džons Fā, Ferders Korems, Mērija un Serafina devās viņam līdzi uz vietu, kur atvērās Nāves zeme un no kuras vēl aizvien nebeidzamā procesijā nāca laukā veļi. Mulefa ap to stādīja birzi, jo tā esot svēta vieta viņi teica; viņi gribot par to mūžīgi rūpēties; tas esot līksmes avots.

-   Jā, tā ir mistērija, Ferders Korems sacīja, un es priecājos, ka esmu nodzīvojis tik ilgi, lai to redzētu. Doties nāves tumsā ir kaut kas tāds, no kā baidāmies mēs visi, lai saka, ko grib, bet baidāmies. Taču, ja tiem, kam jāiet tur lejā, pastāv iespēja tikt laukā, tad mana sirds top vieglāka.

-   Jums taisnība, Korēm, Džons Fā pievienojās. Esmu redzējis mirstam krietni daudz ļaužu; dažus labus esmu aizraidījis tumsā pats tas vienmēr notika cīņas dusmās.

Zināt, ka pēc tumsas perioda mēs atkal iznāksim laukā tik jaukā zemē kā šī un lidosim debesīs brīvi kā putni nu, tas ir visdaudzsološākais, ko vispār var vēlēties.

-     Mums par to jāparunā ar Liru, sacīja Ferders Korems, jauzzina, kā tas noticis un ko tas nozīmē.

Mērijai bija ļoti grūti atvadīties no Atālas un pārējiem mulefa. Pirms Mērija kāpa uz kuģa, būtnes iedeva viņai dāvanu: glazētu flakonu, kurā bija drusciņa riteņkoka eļļas, un kas bija visvērtīgākais mazu maisiņu ar sēklām.

-   Var jau būt, ka jūsu pasaulē tās nedīgs, Atāla teica, bet, ja arī ne, tev būs ella. Neaizmirsti mūs, Mērīji

-   Nemūžam, Mērija atbildēja. Nemūžam. Ja arī es nodzīvotu tik ilgi kā raganas, es nekad neaizmirstu tevi un tavu lauzu laipnību, Atāl.

Tā iesākās ceļš mājup. Puta viegls vējiņš, jūra bija mierīga, un, lai gan viņi ne vienreiz vien manīja lielos, sniegbaltos spārnus, putni bija piesardzīgi un turējās pa krietnu gabalu. Vils un Lira ik stundu pavadīja kopā, un viņiem divas jūras brauciena nedēļas pagāja kā viens mirklis.

Haphānija bija pastāstījusi Serafīnai Pekkalai, ka pēc visu logu aizvēršanas visas pasaules atkal būs pareizajās attiecībās cita pret citu un Liras Oksforda un Vila Oks­forda atkal būs viena virs otras kā caurspīdīgi attēli uz divām filmām, aizvien vairāk un vairāk tuvojoties, bet nekad pa īstam nesaskarsies.

Tomēr vēl pagaidām tās bija tālu viena no otras — tik tālu, cik laika Lirai bija vajadzējis, lai aizceļotu no savas Oksfordas uz Čitagaci. Vila Oksforda tagad bija te, tikai naža grieziena attalumā. Kad viņi ieradās, bija vakars, un, enkuram ar šļakstu iegrimstot ūdenī, vēlīnā saule silti gūlās uz zaļajiem kalniem, terakotas jumtiem, eleganto dēdējošā krasta līniju un Vila un Liras kafejnīcu. Ilgi lūkojoties pa kapteiņa teleskopu, nebija izdevies pamanīt nekādas dzīvības zīmes, bet Džons Fā plānoja katram gadījumam ņemt krastā līdzi pusduci bruņotu vīru. Viņi netraucētu, bet vajadzības gadījumā butu pie rokas.

Ceļinieki ēda beidzamo kopīgo maltīti, vērodami, kā iestājas tumsa. Vils pateica ardievas kapteinim, viņa virsniekiem, Džonam Fā un Ferderam Koremam. Zēns šķietami tik tikko apzinājās viņu klātbūtni, bet ģiptieši Viļu redzēja skaidrāk nekā tas viņus: vīri viņā redzēja jaunu, bet ļoti stipru un dziļi satriektu cilvēku.

Beidzot Vils un Lira ar saviem dēmoniem, Mērija un Serafina Pekkala devās cauri pilsētai. Tā bija tukša soļu troksnis un ēnas šeit piederēja viņiem pašiem. Lira un Vils gāja pa priekšu, sadevušies rokās, līdz vietai, kur viņiem vajadzēja šķirties, un sievietes kādu gabaliņu atpalika, pļāpādamas kā māsas.

-   Lira grib mazliet atnākt uz manu Oksfordu, Mērija teica. Viņai kaut kas ir prātā. Pēc tam viņa uzreiz do­sies atpakaļ.

-    Ko darīsiet jūs, Mērij?

-   Es, protams, iešu kopā ar Viļu. Šovakar mēs dosimies uz manu dzīvokli manām mājām, bet rit iesim samek­lēt viņa māti un paskatīsimies, ko varam darīt, lai viņai kļūtu labāk. Manā pasaulē ir tik daudz likumu un no­teikumu, Serafina: cilvēkam jāizdabā varas institūcijām un jāatbild uz tūkstoš jautājumiem. Es Vilam palīdzēšu nokārtot lietu juridisko pusi, sociālos jautājumus un dzī­ves apstākļus, lai viņš var visu uzmanību veltīt mātei. Vils ir stiprs zēns… Tomēr es viņam palīdzēšu. Turklāt man viņš ir vajadzīgs. Man vairs nav darba, un man banka nav daudz naudas. Nebūtu ari nekāds brīnums, ja mani meklētu policija… Visā manā pasaulē Vils būs vienīgais, ar kuru varēšu par to runāt.

Viņi turpināja iet pa klusajām ielām, garām četrstūrveida tornim ar durvīm, kas atvērās tumsā, garām maza­jai kafejnīcai, kur uz bruģa stāvēja galdi, un izgāja uz plata bulvāra ar palmu rindu centrā.

-    Es iznācu caur šejieni, Mērija rādīja.

Logs, ko Vils pirmoreiz bija ieraudzījis Oksfordā uz klusa priekšpilsētas ceļa, atvērās te, un no Oksfordas puses to sargāja policija — vai vismaz bija sargājusi, kad Mērija viņus apšmauca, lai tiktu cauri. Viņa redzēja, kā Vils, sasniedzis šo vietu, gaisā veikli pakustina rokas, un logs pazuda.

-    Tas policistus pārsteigs, kad viņi nākamreiz uz to paskatīsies, Mērija sacīja.