Dzintara tālskatis

-   Vasaras saulgriežos, Lira teica. — Pusdienlaikā. Cik ilgi vien es dzīvošu. Cik vien dzīvošu…

Vils juta, ka neko neredz, bet, ļāvis vaļu karstām asa­rām, vienkārši piekļāva viņu cieši sev klāt.

-   Un, ja mēs kaut kad vēlāk, viņa dreboša balsī čuk­stēja, -ja mēs satiksim kādus, kas mums patiks, un ja mēs ar viņiem apprecēsimies, tad izturēsimies pret viņiem labi, nemitīgi nesalīdzināsim un nevēlēsimies, kaut labāk būtu apprecējušies mēs abi… Bet tikai turpināsim nākt šurp vienreiz gadā tikai uz stundu, tikai lai pabūtu kopā…

Viņi cieši turēja viens otru. Ritēja minūtes; netālu upē satraukti sauca kāds ūdensputns; pa Magdalēnas tiltu šad tad aizbrauca pa mašīnai.

Beidzot viņi palaida viens otru.

-   Vil, Lira klusi teica.

Šajā mirklī viņā viss bija pieklusis; vēlāk tās bija vie­nas no Vīla mīļakajam atmiņām meitenes spraigā grā­cija, ko blāvā gaisma darīja maigāku, viņas acis un plaukstas, un sevišķi lūpas, tik bezgala glāsainas. Viņš skūpstīja viņu atkal un atkal, un katrs skūpsts tuvināja pašu pēdējo skūpstu.

Maigas mīlestības pārņemti, viņi gāja atpakaļ uz vār­tiem. Mērija un Serafina gaidīja.

-   Lira, Vils sacīja, un viņa atbildēja: Vil.

Viņš izgrieza logu uz Čitagaci. Viņi atradas dziļi parkā, kas pletās ap lielu māju, netālu no mežmalas. Izkāpuši cauri logam beidzamo reizi, viņi lūkojās uz kluso pilsētu, uz mēnesnīcā mirgojošajiem dakstiņu jumtiem, uz torni, kas slējās virs tiem, un uz apgaismoto kuģi, kas gaidīja mierīgajā jūrā.

Pagriezies pret Serafīnu, Vils, cik vien līdzsvaroti spē­dams, teica: Paldies, Serafina Pekkala, ka krūmājā mūs izglābāt, un arī par visu citu. Lūdzu, esiet laipna pret Liru, cik ilgi vien viņa dzīvos. Es viņu mīlu vairāk, nekā kāds jelkad ir ticis mīlēts.

Par atbildi ragana-karaliene viņu noskūpstīja uz abiem vaigiem. Lira sačukstējās ar Mēriju, tad ari viņas abas apkampās, un vispirms Mērija un tad Vils Botāniskā dārza koku ēnā pa beidzamo logu izkāpa savā pasaulē.

"Būt možam tas iesākas tagad," Vils domāja, cik cieši vien spēja, bet tas bija tikpat kā turēt rokās niknu vilku, kad tas grasās cirst ķepu sejā un pārkost rīkli; tomēr zēns to darīja, domādams, ka neviens neredz, kādas pūles tas prasa.

Un viņš zināja, ka Lira dara to pašu to vēstīja viņas saspringtais smaids.

Tomēr meitene smaidīja.

Viens beidzamais skūpsts, steidzīgs un neveikls, tā saskaroties vaigiem, ka Liras asara uzkrita uz Vila vaiga; ardievodamies saskūpstījās ari abi dēmoni, un Pantelei­mons pārlēca pāri slieksnim un metās Liras rokās; Vils sāka taisīt logu ciet, un tad tas bija padarīts ceļš bija slēgts un Lira prom.

Tagad… viņš iesāka, pūlēdamies runāt lietišķi, tomēr tik un tā nācās novērsties no Mērijas, man jāsa­lauž nazis.

Viņš taustījās gaisā sev zināmajā veidā, līdz atrada spraugu, un precīzi mēģināja atsaukt atmiņā to, kas bija noticis agrāk. Viņš bija grasījies izgriezt ceļu no alas, un Koulteres kundze pēkšņi neizprotamā veidā bija viņam atgādinājusi māti. Pēc Vila domām, nazis bija salūzis tāpēc vismaz tas bija saskāries ar kaut ko tādu, ko nespēja pārgriezt, ar viņa mīlestību pret māti.

Tāpēc Vils tā mēģināja darīt arī tagad, domās atsauk­dams matēs seju baiļu pilnu un asarainu -, kādu bija to beidzamo reizi redzējis Kūperes kundzes mazajā priekšnamiņā.

Taču nekas neiznāca. Nazis viegli spēja griezt gaisu, tas atvēra kādu pasauli, kurā plosījās lietusgāze: pa atvē­rumu iebrāzās smagas lāses, viņus abus izbiedējot. Atkal to žigli aizvēris, zēns kādu brīdi stāvēja neziņā.

Viņa dēmons gan zināja, kas Vilam jādara, un vien­kārši sacīja: Lira.

Protams. Vils pamāja ar galvu un, turēdams nazi la­bajā rokā, ar kreiso pieskārās vietai, kur uz vaiga vēl jau­tās viņas asara.

Un šoreiz nazis nejauki iekrakšķējās un sašķīda, as­mens gabali sabira zemē un spīdēja uz akmeņiem, vēl mitriem no cita Visuma lietus.

Vils nometās ceļos, lai tos rūpīgi uzlasītu, un Kirjavas kaķa acis palīdzēja tos visus atrast.

Mērija uzlika plecos mugursomu.

-   Nu, viņa teica, tagad paklausies, Vil. Mēs, tu un es, gandrīz nemaz neesam runājuši… Tāpēc lielā mērā esam svešinieki. Bet mēs ar Serafīnu Pekkalu devām viena otrai solījumu, un tikko kā es devu solījumu Lirai, un, pat ja nebūtu bijis nekādu citu solījumu, tagad es to pašu solītu tev, Vil: ja vien ļausi, es būšu tavs draugs uz visu atlikušo mūžu. Mēs esam palikuši vieni paši, un es domāju mēs abi varētu viens otram palīdzēt… Gribēju sacīt, ka nav neviena cita, ar kuru mēs varētu par to visu runāt, tikai viens ar otru… Mums abiem būs arī jāpie­rod dzīvot kopā ar saviem dēmoniem… Un mums abiem ir nepatikšanas, un, ja tas mūsos neradīs kaut kādu kopības izjūtu, tad es nezinu, kas to spēs radīt.

-   Jums ir nepatikšanas? Vils jautāja, vērdamies Mē­rijā, un sastapa viņas tiešo, atklāto, draudzīgo un gudro skatienu.