Dzintara tālskatis

-    Nu, pirms devos prom, es sasitu kādu laboratorijas īpašumu un esmu viltojusi identitātes karti un… Tas nav nekas tāds, ar ko nevarētu tikt galā. Un tavas raizes mēs uzveiksim arī tās. Mēs atradīsim tavu māti un pie­meklēsim viņai piemērotu ārstēšanu. Un, ja tev ir nepieciešama dzīvesvieta nu, ja tu neiebilsti dzīvot kopā ar mani -, ja mēs varam to nokārtot, tad tev nevaja­dzēs doties uz tā saukto aprūpes centru. Es domāju mums jāizdomā kāda versija par notikušo un pie tās jā­paliek, mēs taču to varētu, vai ne?

Mērija bija draugs. Vilam bija draugs. Tā bija patiesība. Par to viņš nemaz nebija iedomājies.

-   Jā! viņš atbildēja.

Labi, tad darīsim tā. Mans dzīvoklis no šejienes ir kādas pusjūdzes attālumā, un vai zini, ko es vēlētos vai­rāk par visu? Es gribētu tasi tējas. Tāpēc iesim un uzlik­sim vārīties tējkannu.

Trīs nedēļas pēc tam, kad Lira bija vērojusi, kā Vila roka uz visiem laikiem aizver viņa pasauli, viņa atkal sē­dēja Džordanas koledžā pie tā paša galda, pie kura pirmo reizi bija kritusi par upuri Koulteres kundzes burvestībai.

Šoreiz grupiņa bija mazāka: tikai viņa, koledžas direk­tors un Hanna Relfas kundze, — Sv. Sofijas sieviešu koledžas vadītāja. Hannas kundze bija piedalījusies arī tajās pirmajās pusdienās, un, ja ari Lira jutās pārsteigta, tagad viņu te ieraugot, meitene pieklājīgi apsveicinājās un atklāja, ka viņas atmiņām piemīt kāds trūkums: šī Hannas kundze šķita daudz gudrāka un interesantāka, un arī daudz laipnāka nekā tā aprobežotā un noplukuši persona, kuru viņa atcerējās.

Liras prombūtnē daudz kas bija notics gan Džor­danas koledžā, gan Anglijā, gan arī visā pasaulē. Toreiz izskatījās, ka Baznīcas vara ārkārtīgi aug, jo tika pie­ņemti daudzi nežēlīgi likumi, taču nu tā tikpat strauji bija mazinājusies: Maģistērijā bija notikuši apvērsumi, fanātiķi gāzti, un pie varas bija nākušas liberālākas frakcijas. Galvenā Ziedojumu padome bija atlaista, Kon­sistorija Disciplinārā tiesa dezorientēta un bez līdera.

Un Oksfordas zinātnieki pēc īsa un vētraina starplaika atkal ieslīga erudīcijas un rituālu mierā. Kaut kas bija gājis zudībā: koledžas direktora vērtīgā sudraba kolekci­ja bija izlaupīta, daži koledžas kalpotāji izkūpējuši. Direktora sulainis Kazins tomēr vēl bija vietā, un Lira bija gatava ar izaicinājumu saņemt viņa naidīgumu, jo viņi bija bijuši ienaidnieki, cik vien viņa spēja atcerēties. Meitene jutās pavisam apjukusi, kad Kazins viņu ļoti sirsnīgi apsveica, ar abām rokām spiezdams viņējo: vai tiešām sulaiņa balsī jautās pieķeršanās? Nu, Kazins bija mainījies.

Pie pusdienu galda koledžas direktors un Hannas kundze runāja par to, kas bija noticis Liras prombūtnē, un meitene klausījās ar izbailēm, skumjām vai izbrīnu. Kad viņi aizgāja uz viesistabu dzert kafiju, direktors sacīja:

-   Nu, Lira, mēs no tevis tik tikko esam dzirdējuši kādu vārdu. Bet es zinu, ka tu esi daudz ko piedzīvojusi. Vai tu varētu pastāstīt kaut ko no pieredzētā?

-   Jā, meitene atbildēja. Bet ne visu uzreiz. Kaut ko es nesaprotu, kaut kas man vēl izraisa šermuļus un liek raudāt, bet es apsolu, ka pastāstīšu jums, cik daudz spēšu. Tikai jums arī man kaut kas jāapsola.

Direktors paskatījās uz sirmo lēdiju ar dēmonu-mērkaķīti klēpī, un starp viņiem izskrēja uzjautrinājuma dzirkstelīte.

-    Kas tas ir? Hannas kundze jautāja.

-    Jums jaapsola, ka ticēsiet man, Lira nopietni teica. Es zinu, ka ne vienmēr esmu runājusi patiesību un dažkart esmu varējusi izdzīvot vienīgi ar meliem un sadomā­tiem stāstiem. Es zinu, kāda esmu bijusi, un saprotu, ka jūs to zināt, bet mans patiesais stāsts man ir pārāk nozī­mīgs, ja jus grasāties tam ticēt tikai pa pusei. Es apsolu stāstīt taisnību, ja jūs apsolāties tai ticēt.

-   Labi, es apsolu, Hannas kundze sacīja, un direktors pievienojās: Un es arī.

-    Bet vai ziniet, ko es vēlos, — Lira vaicāja, gandrīz, gandrīz vairāk par visu? Es vēlos, kaut nebūtu zaudējusi aletiometra nolasīšanas māku. Ak, cik savādi, direktor, kā šī prasme sākumā atnāca un tad vienkārši mani pameta! Reiz es to tik labi pratu es varēju pārvietoties pa simbolu nozīmēm augšup un lejup, pāriet no viena simbola pie cita un tos visus sasaistīt tas bija kā… Pasmaidījusi viņa turpināja: Nu labi, es biju kā pērtiķis koka zaros tas izdevās tik veikli. Tad piepeši nekā. Vairs neko nesapratu; es pat nespēju atcerēties neko citu, izņemot pamatnozīmes, piemēram, ka enkurs nozīmē cerību un galvaskauss nāvi. Visas tās tūkstoš nozī­mes… Pagalam.

-    Tomēr nav pagalam, Lira, teica Hannas kundze. Bodlija bibliotēkā vēl arvien ir grāmatas. Erudīcija, lai tās apgūtu, arī nekur nav zudusi.

Hannas kundze sēdēja iepretī koledžas direktoram uz viena no abiem klubkrēsliem blakus kamīnam, un Lira uz dīvāna starp viņiem. Telpu apgaismoja tikai lampa blakus direktora krēslam, bet abu veco ļaužu sejas bija skaidri saskatāmas. Lira pētīja Hannas kundzes vaibs­tus. "Laipna," Lira domāja, "skarba un gudra," bet vairs neko nespēja tajā saskatīt ar aletiometra palīdzību viņa varēja uzzināt vairāk.