Dzintara tālskatis

-   Nu labi, direktors turpināja. Mums jāpadomā par tavu nākotni, Lira.

Dzirdot šos vārdus, Lira nodrebēja, bet saņēmusies iz­slējās.

-   Visu to laiku, kamēr biju prom, Lira teica, es par to nemaz nedomāju. Domāju tikai par to laiku, kurā dzīvoju, tikai par tagadni. Daudzreiz šķita, ka man nā­kotnes nemaz nebūs. Un tagad… Nu, tagad izrādās, ka man jādzīvo visa dzīve, bet… nav jausmas, ko ar to iesākt, nu, tas ir tikpat kā tad, ja tev pieder aletiometrs, bet nav sajēgas, kā to nolasīt. Laikam man kaut kas jādara, bet es nezinu, kas. Varbūt mani vecāki ir bagāti, bet varu derēt, ka viņi nekad nav domājuši par to, ka vajadzētu nolikt kādu naudu man. Lai nu kā, man šķiet, līdz šim viņi visu savu naudu ir tērējuši tiem vai citiem nolūkiem, tāpēc, pat ja man uz to būtu tiesības, nekas vairs nebūs palicis. Es nezinu, direktor. Varbūt es varētu atgriezties Džordanā, jo koledža bija manas mājas, un man nav citas vietas, kur iet. Domajams, karalis Joreks Bērnisons man atļautu dzīvot Svalbārā, un Serafina Pekkala mani pieņemtu savā raganu klanā; taču es neesmu ne lācis, ne arī ragana, tāpēc īsti tur neiederētos, lai cik ļoti es viņus mīlu. Varbūt mani varētu pieņemt ģiptieši… Es patiešam nezinu, ko vēl varētu darīt. Patlaban nudien esmu apjukusi.

Viņi skatījās uz Liru: meitenes acis mirdzēja spožāk nekā parasti un zods bija izsliets augšup tādā veida, kādu viņa neapzināti bija aizguvuši no Vila. "Lira izskatās vienlaikus izaicinoša un apjukusi," domāja Hannas kundze un par to apbrīnoja viņu; direktors redzēja kaut ko citu viņš manīja, ka neapzinātā bērna pievilcība ir pazudusi un ka Lira savā augošajā ķermenī jūtas ne­veikla. Taču viņš meiteni sirsnīgi mīlēja un juta pa pusei lepnumu, pa pusei bijību pret skaisto sievieti, kāda viņa būs itin drīz.

Direktors teica: — Tu nekad nepazudīsi, kamēr vien pastāvēs šī koledža, Lira. Džordana būs tavas mājas, cik ilgi vien tev tas būs vajadzīgs. Bet par naudu tavs tēvs norakstīja ieguldījumu, lai rūpētos par tavām vajadzī­bām, un nozīmēja mani par izpildītāju, tāpēc par to tev nav jāraizējas.

Faktiski lords Ezriels neko tamlīdzīgu nebija darījis, bet Džordanas koledža bija bagāta un direktoram bija pašam sava nauda, pat neraugoties uz nesenajiem apvēr­sumiem.

-   Nē, viņš turpināja, es te tā prātoju par mācībām tu vēl esi ļoti jauna, un tava izglītība līdz šim ir bijusi atkarīga tikai … Nu, teikšu atklāti, no tā, kuras mācības tevi baida vismazāk, viņš smaidot turpināja. Tā nu ir sanācis, ka tagad tavi talanti var aizvest tevi pa citiem ceļiem, kurus nemaz nevaram paredzēt, bet, ja izlemsi turpmāk nodarboties ar aletiometriju, tad ar nodomu darīsi to, ko kādreiz darīji, vadoties pēc intuīcijas…

-   Jā, Lira noteikti atbildēja.

-    …tad tu nevarētu darīt neko labāku kā nodot sevi manas labās draudzenes Hannas kundzes pārziņā. Viņas prasmes šajā jomā ir nepārspējamas.

-    Ļaujiet man ko ierosināt, ieteicās lēdija, un tev, Lira, nebūs jāatbild uzreiz. Pārdomā to kādu laiciņu. Mana koledža gan nav tik veca kā Džordana, un, lai būtu kā būdams, tu vēl esi par jaunu, lai kļutu par studenti, bet pirms dažiem gadiem mēs iemantojām lielu māju Oksfordas ziemeļos un esam nolēmuši nodibināt inter­nātskolu. Man gribētos, lai tu atnāc pie direktores un palūko, vai negribi kļūt par mūsu skolnieci. Redzi, ir kaut kas, ko tev drīz ievajadzēsies, un tās ir tava vecuma draudzenes. Ir daudz kas tāds, ko mēs jaunībā apgūstam cits no cita, un es nedomāju, ka Džordana to pilnīgi spēs nodrošināt. Direktore ir jauna, gudra sieviete, enerģiska, iztēles bagāta un laipna. Mums ar viņu ir palaimējies. Vari ar viņu aprunāties, un, ja tev šī doma patiks, nāc, lai Sv. Sofijas skola kļūst par tavējo, tāpat kā Džordana ir tavas mājas. Un, ja tev patiktu metodiski studēt aletio­metriju, tu varētu paņemt pie manis dažas privātstun­das. Bet tam vēl ir laiks, mana mīļā, vēl ir daudz laika. Neatbildi man tūlīt. Atbildi, kad būsi tam gatava.

-    Paldies, sacīja Lira, paldies, Hannas kundze, es tā darīšu.

Direktors bija iedevis Lirai pašai savu dārza vārtu atslēgu, tāpēc viņa varēja nākt un iet pēc patikas. Tova­kar vēlāk, tiklīdz šveicars aizslēdza caurlaides durvis, viņa un Panteleimons izslīdēja laukā un gāja pa tumša­jām ielām, klausīdamies, kā visi Oksfordas zvani iezvana pusnakti.

Tiklīdz viņi nonāca Botāniskajā dārzā, Pans aizskrēja pa zālāju, vajadams peli, kas joza uz mūra pusi, tad ļāva tai iet un ielēca milzīgā priedē turpat blakus. Šķita apburoši vērot dēmonu lēkājam zaros tik tālu no viņas, bet viņiem vajadzē­ja piesargāties un tā nedarīt, kad kāds skatījās; viņu grūti iemantotajai raganu spējai šķirties bija jāpaliek noslēpumā. Senāk Lira būtu tīksminājusies, demonstrējot to saviem blēņdariem draugiem, lai tie no bailēm bola acis, bet Vils viņai bija iemācījis novērtēt klusēšanu un apdomību.