Dzintara tālskatis

Lira gribēja aiziet uz Mērijas Oksfordu un kaut ko parādīt Vilam, iekams atgriezties kopā ar Serafinu; acīm­redzot, griežoties cauri, vajadzēs uzmanīties, tāpēc pa mēness apspīdētajām Čitagaces ielām viņiem aiz mugu­ras nāca sievietes. Pa labi plašs, piemīlīgs parks veda uz lielu māju ar klasiska stila portiku, kas mēnesnīcā mir­dzēja kā glazēts cukurs.

-    Kad jūs stāstījāt par mana dēmona veidolu, bilda Mērija, jūs teicāt, ka varētu mani iemācīt to saskatīt, ja mums būtu laiks… Es vēlos, kaut būtu.

-    Nu, mums ir bijis laiks, Serafina sacīja, un vai mēs nerunājām? Esmu jums iemācījusi dažas tradicio­nālas raganu zinības, kuras seni manas pasaules likumi aizliedz. Bet jūs atgriežaties savā pasaulē, un senie liku­mi ir mainījušies. Un es arī esmu daudz mācījusies no jums. Tagad pasakiet: kad jūs savā datorā sazinājāties ar

Ēnām, jūsu domām vajadzēja atrasties īpašā stāvoklī, vai ne?

-   Jā… Tieši tāpat kā Lirai, kad viņa rīkojās ar aletio­metru. Vai domājat, ka man vajadzētu pamēģināt?

-   Ne tikai to, bet vienlaikus arī parastu skatīšanos. Pamēģiniet tūlīt!

Mērijas pasaulē bija tāda veida attēli, kas sākotnēji izskatījās pēc nejaušiem krāsu punktiem, bet, aplūkojot tos īpašā veidā, tie šķita izvēršamies trīs dimensijās, un papīra priekšā parādījās koks, seja vai kaut kas cits, pār­steidzoši ķermenisks, kā pirms tam vienkārši nebija.

Tas, ko Serafina mācīja Mērijai, bija kaut kas līdzīgs. Viņai vajadzēja saglabāt šo skatīšanās veidu un vienlai­kus ieslīdēt transam līdzīgā sapnī ar vaļā acīm, tāpat kā toreiz, kad viņa varēja saskatīt Ēnas. Taču tagad vaja­dzēja apvienot abus skatīšanās paņēmienus: ikdienišķo un transa. Tas bija kā raudzīties vienlaikus divos virzie­nos, lai starp punktiem saskatītu trīsdimensiju attēlus.

Un tieši tāpat, kā notiek ar punktu gleznām, Mērijai piepeši izdevās.

-   Ā! viņa iekliedzās un pasniedzās pēc Serafinas ro­kas, lai nomierinātos, jo tur uz parka dzelzs žoga sēdēja putns spīdoši melns, ar sarkanām kājām un līku, dzel­tenu knābi Alpu vārna, tieši kā Serafina bija aprak­stījusi. Tas viņš bija tikai pāris pēdu atstatu un vēroja Mēriju, viegli pieliecis galvu, it kā izklaidēdamies.

Bet viņa jutās tik pārsteigta, ka zaudēja koncentrēša­nās spēju, un putns pagaisa.

-   Tagad, kad tas ir izdevies, nākamreiz būs vieglāk, Serafina sacīja. Kad būsiet savā pasaulē, tādā pašā veidā iemācīsieties saskatīt arī citu cilvēku dēmonus. Taču viņi neredzēs jūsējo un Vila, ja vien jus viņiem to neiemācīsiet, tāpat kā es mācīju jums.

-Jā… Ak, tas ir vienreizēji. Jā!

Mērija domāja: "Vai gan Lira nerunāja ar savu dēmonu? Vai ari viņa šo putnu varētu ne tikai redzēt, bet arī dzirdēt?" Mērija gāja tālāk, kvēlodama gaidās.

Viņām priekšā Vils izgrieza logu, un viņi abi ar Liru pagaidīja sievietes, lai pēc tam atkal varētu to aizvērt.

-   Vai ziniet, kur mēs atrodamies? Vils vaicāja.

Mērija paskatījās apkārt. Ceļš, uz kura viņi viņas

pasaulē stāvēja, bija klusa trīsjoslu iela ar viktoriāņu stila mājām krūmos ieaugušos dārzos.

-    Kaut kur Oksfordas ziemeļos, viņa atteica. Fak­tiski netālu no mana dzīvokļa, kaut gan es īsti nezinu, kas šis ir par ceļu.

-    Es gribu iet uz Botānisko dārzu, Lira paziņoja.

-    Labi. Man šķiet, tas būs kādu piecpadsmit minūšu gājiens. Nāciet…

Mērija atkal izmēģināja dubulto skatīšanos. Šoreiz tas bija vieglāk, un tur nu viņas pasaulē vārna tupēja uz kāda pār bruģi zemu noliekta zara. Gribēdama redzēt, kas notiks, sieviete izstiepa plaukstu, un putns nevilcinā­damies uzlaidas uz tās. Mērija sajuta tā vieglo svaru un nagu ciešo tvērienu ap savu pirkstu, tad vārna rāmi pār­vietojās viņai uz pleca, iekārtodamās tā, it kā būtu tur uzturējies visu savu mūžu.

"Nu labi," Mērija nodomāja un gāja tālāk.

Haistrītā nebija blīvas satiksmes, un, nogriezušies lejup pa kāpnēm, kas veda uz Botāniskā dārza vārtiem, viņi palika pilnīgi vieni. Vārtu telpa bija greznota ar ak­mens sēdekļiem, un, kamēr Mērija un Serafina tajos sē­dēja, Vils un Lira pārkāpa pāri dzelzs sētai dārzā. Viņu dēmoni izslīdēja caur stieņiem un tecēja dārzā viņiem pa priekšu.

-   Uz šo pusi, teica Lira, pavilkdama Viļu aiz rokas.

Viņa veda Viļu aiz baseina ar strūklaku zem platza-

raina koka un tad starp dobēm pa kreisi, kur auga milzu priede ar sazarotu stumbru. Tur bija masīvs akmens mūris ar ieeju tajā; tālākajā dārza daļā auga jaunāki koki un stādījumi nebija tik regulāri. Lira aizveda viņu gan­drīz līdz dārza galam un parveda pār mazu tiltiņu līdz solam zem koka ar zemu noliektiem zariem.

-   Jā! — viņa iesaucās. Es tik ļoti cerēju, un te nu tas ir, tieši tāds pats… Vil, savā Oksfordā es mēdzu nākt šurp un sēdēt tieši uz tāda paša sola, kad gribēju pabūt viena, tikai es un Pans. Iedomājos: ja nu tu, ja mēs var­būt vienreiz gadā varētu atnākt uz šejieni vienā un tajā pašā laikā tikai uz kādu stundu, tad mēs varētu iztē­loties, ka atkal esam tuvi, jo mēs būtu tuvi ja tu sēdētu šeit un es ari sēdētu tieši te savā pasaulē…

-    Jā, Vils sacīja, cik ilgi vien dzīvošu, es šurp nākšu. Lai kur es pasaulē bušu, es šurp atgriezīšos…