Dzintara tālskatis

Man bija divpadsmit gadu. Biju viesībās kādas savas draudzenes mājās. Tās bija dzimšanas dienas svinības, un tur bija diskotēka tas nozīmē, ka tika atskaņota mū­zika un cilvēki dejoja, viņa paskaidroja, redzēdama Liras apjukumu. Parasti meitenes dejo savā starpā, jo zēni ir pārāk kautrīgi, lai viņas uzlūgtu. Taču šis zēns es viņu nepazinu -, viņš uzlūdza mani dejot, un tā mēs dejojām pirmo deju, tad nākamo un tikmēr runājāmies… Tu zini, kā tas ir, kad kāds tev patīk tu to zini uzreiz; nu, un man viņš patika ļoti. Mēs visu laiku runājāmies, un tad tur bija dzimšanas dienas torte. Viņš paņēma mazu gabaliņu marcipāna un maigi ielika man to mutē atceros, ka es mēģināju smaidīt, sarku un jutos ļoti muļ­ķīgi, un iemīlējos viņā tikai tāpēc, par to, ka viņš tik maigi pieskārās manām lūpām ar marcipānu.

Kad Mērija to stāstīja, Lira juta, ka ar viņas ķermeni notiek kaut kas dīvains. Viņa juta, ka pie saknēm sakus­tas mati, un juta, ka sāk straujāk elpot. Meitene nekad nebija šupojusies šūpolēs un tamlīdzīgi, bet, ja būtu, tad pazītu šo sajūtu krūtīs: tā bija saviļņojoša un vienlaikus biedējoša, un viņai nebija ne jausmas, kāpēc. Šī sajuta turpinājās, padziļinājās un mainījās, iesaistot arī citas ķermeņa daļas. Lira jutās tā, it kā viņai būtu iedota lielas mājas atslēga un viņa nezinātu, kas tajā atrodas. Šī māja it kā atradās viņā pašā, un, pagriezusi atslēgu, meitene juta, ka kaut kur dziļi tumsā atveras vēl otras durvis un iedegas gaisma. Viņa sēdēja drebēdama, aptvērusi ceļus, tik tikko uzdrīkstēdamās elpot. Mērija turpināja:

Man šķiet, tas bija tajās viesībās, bet varbūt arī kādās citās, kad mēs pirmo reizi skūpstījāmies. Tas noti­ka dārzā; no mājas skanēja mūzika, zem kokiem bija klusi un vēss, un es alku viss mans augums alka pēc viņa, un es varēju just, ka viņš jūt to pašu, un mēs abi bijām gandrīz par daudz nokaunējušies, lai pakustētos. Gandrīz. Taču viens no mums to izdarīja, un tad bez kāda starpintervāla tas bija kā kvantu lēciens, tik pēkšņs mēs skūpstījām viens otru, un ak, tas bija kas vairāk par Ķīnu tā bija paradīze.

Mēs redzējāmies kādas sešas reizes, ne vairāk. Tad viņa vecāki pārcēlās citur, un es viņu vairs nekad nesa­tiku. Tas bija tik jauks laiks, tik īss… Taču tas bija. Es to iepazinu. Es biju bijusi Ķīnā.

Notika visdīvainākais: Lira skaidri zināja, ko Mērija domā, bet pirms pusstundas viņai par to nebūtu bijis ne jausmas. Lirā pašā šī greznā māja ar atvērtajām durvīm un visam apgaismotajām istabām stāvēja klusa un gaidoša.

Pusdesmitos vakarā pie tā restorāna galda Portu­gālē, Mērija turpinādama, neko nezinādama par kluso drāmu, kas norisinājās Lirā, kāds man iedeva marci­pāna gabaliņu, un viss atgriezās. Es nodomāju: vai tie­šām es grasos visu atlikušo mūžu pavadīt, nekad vairs neizbaudīdama šīs jūtas? Es gribu braukt uz Ķīnu. Tur ir pilns dārgumu, savādību, noslēpumu un līksmes. Es spriedu: vai kādam no tā kļūs labak, ja es tūlīt atgriezīšos viesnīcā, skaitīšu lūgšanas, izsūdzēšu priesterim grēkus un apsolīšos vairs nekad nekrist kārdināšanā? Vai kā­dam būs labāk, ja es kļūšu nelaimīga?

Un atnāca atbilde: nē. Nevienam. Nav neviena, kas raizētos, neviena, kas nopeltu, neviena, kas slavētu mani, ka esmu laba meitene, neviena, kas sodītu par to, ka esmu grēcīga. Debesis bija tukšas. Es nezināju, vai Dievs ir miris vai arī Dieva nemaz nav bijis. Lai vai kā, es jutos brīva un vientuļa un nezināju, vai esmu laimīga vai ne­laimīga, taču bija noticis kaut kas ļoti dīvains. Visas šīs milzīgās pārmaiņas notika, kad man mutē nonāca marci­pāns, kad es vēl nebiju to pat norijusi. Garša atmiņas straujš pagrieziens…

Kad es to noriju un paskatījos uz vīrieti otrpus galdam, tad varēju sacīt, ka viņš zina: kaut kas ir noticis. Es ne­varēju viņam to pateikt tur un tad tas man tomēr šķita pārāk savādi un personiski. Bet vēlāk mēs tumsā gājām pastaigāt pa krastmalu, silts nakts vējiņš jauca manus matus, un Atlantijas okeāns bija ļoti rātns gar kājām skalojās mazi, klusi vilnīši…

Un es noņēmu no kakla krustiņu un iemetu to jūrā. Tā tas notika. Viss cauri. Beigas.

Un tā es pārstāju būt mūķene.

-    Vai tas bija tas pats cilvēks, kas izdarīja atklājumu par galvaskausiem? Lira apņēmīgi jautāja.

-    Ai nē. Galvaskausu vīrs bija Peins, Olivers Peins. Viņš parādījās daudz vēlāk. Nē, to cilvēku konferencē sauca Alfredo Montale. Viņš bija pavisam citāds.

-   Vai jūs viņu noskūpstījāt?

-   Nu, Mērija smaidīdama teica, jā, bet ne toreiz.

-   Vai Baznīcu pamest bija grūti? vaicāja Vils.

-   Vienā ziņā jā, jo visi bija ļoti vīlušies. Visi no klos­tera priekšnieces un priesteriem līdz maniem vecākiem viņi bija tik sarūgtināti un pārmetoši… Es jutos tā, it kā kaut kas, kam vini visi bija kaislīgi ticējuši, būtu bijis atkarīgs no tā, ko es nepaveicu.

Taču citā ziņā tas bija viegli, jo tam bija jēga. Pirmo reizi mūžā es jutu, ka kaut ko daru no visas sirds, ne tikai daļēji. Tāpēc sākumā bija vientuļi, bet pēc tam es pieradu.

-   Vai jūs viņu apprecējāt? jautāja Lira.