Dzintara tālskatis

-    Nē. Es neapprecējos ne ar vienu. Es dzīvoju ar kādu kopā ar Alfredo ne, ar kādu citu. Mēs nodzīvojām kopā gandrīz četrus gadus. Mana ģimene bija sašutusi. Bet pēc tam mēs nolēmām, ka jutīsimies laimīgaki, nedzīvodami kopā. Tāpēc esmu viena pati. Cilvēkam, ar kuru es dzī­voju kopā, patika kāpt kalnos, viņš man to iemācīja, es devos kalnos un… Man ir mans darbs. Labi, man bija darbs. Tāpēc esmu vientuļa, bet laimīga ja jūs saprotat, ko es ar to domāju.

-    Kā sauca to zēnu? Lira jautāja. Viesībās?

-Tims.

-    Kāds viņš izskatījās?

-Ak… Jauks. Tas ir viss, ko atceros.

-    Kad es jūs pirmoreiz satiku, jusu Oksfordā, Lira teica, — jūs sacījāt, ka viens no iemesliem, kāpēc kļuvāt par zinātnieci, bijis tāds, ka jums nav jādomā par labo un ļauno. Vai tad, kad bijāt mūķene, jūs par to domājāt?

-     Hmm. Nē. Bet es zināju, ka man būtu jādomā: tas bija viss, par ko man Baznīca mācīja domāt. Nodarbo­joties ar zinātni, man vajadzēja domāt pilnīgi par citām lietām. Tā arī pati nemaz nebiju par to domājusi.

-    Bet tagad? Vils jautāja.

-     Es domāju, man tas jādara, Mērija teica, cenz­damās atbildēt precīzi.

-    Kad jūs pārstājāt ticēt Dievam, Vils turpināja, vai jūs pārstājāt ticēt arī labajam un ļaunajam?

-   Nē. Bet es pārstāju ticēt, ka labā vara un ļaunā vara eksistē ārpus mums. Un es nonācu pie ticības, ka labais un ļaunais ir tas, ko ļaudis dara, nevis tas, kas viņi ir. Mēs varam sacīt, ka tā, lūk, ir laba rīcība, jo tā kādam palīdz, vai arī ka tā ir slikta, jo nodara kādam pārestību. Cilvēki ir pārāk sarežģīti, lai tiem piekārtu vienkāršas etiķetes.

-   Jā, noteikti sacīja Lira.

-    Vai jums pietrūka Dieva? jautāja Vils.

-    Jā, Mērija atbildēja. Briesmīgi. Un vēl aizvien pietrūkst. Bet visvairāk man pietrūkst sajūtas, ka esmu saistīta ar visu Visumu. Es biju radusi just, ka tā esmu vienota ar Dievu, un, tā kā Viņš bija, es biju saistīta ar visu, ko Viņš bija radījis. Bet, ja Viņa nav, tad…

Tālu purvājā krītošā intonācijā sērīgi un gari kliedza kāds putns. Ugunskurā gailēja ogles, vieglajā nakts vējā tik tikko kustējās zāle. Atāla, šķiet, snauda kā kaķis, viņas riteņi vāļājās zālē turpat blakus; kājas Atāla bija pavilkuši zem ķermeņa, acis viņai bija pa pusei ciet, domas pa daļai te, pa daļai kaut kur citur. Vils atvērtām acim gulēja uz muguras un skatījās zvaigznēs.

Kas attiecas uz Liru viņa nebija pakustinājusi ne muskuli kopš tā dīvainā brīža, un atmiņas par šīm sa­jūtām meitene turēja sevī kā trauslu trauku, līdz malām pilnu ar jaunām zināšanām, kam viņa tik tikko uzdrīk­stējās pieskarties, bīdamās to izliet. Lira nezināja, kas tas ir, ko tas nozīmē un no kurienes ir nācis, tāpēc, ap­tvērusi ceļgalus, viņa mierīgi sēdēja un pūlējās nedrebēt saviļņojumā. Drīz, meitene domāja, drīz es to zināšu, pavisam driz.

Mērija bija nogurusi: viņai bija aptrūcies, ko stāstīt. Līdz rītam viņa, bez šaubām, izdomās vēl kaut ko.

34 tagad ir

visu pieradi dzīvajai pasaulei, kur katra putekļu dalina elpo savam turpmākam

priekam. VILJAMS BLEIKS

Mērija nevarēja aizmigt. Katru reizi, aizdarot acis, viņai kaut kas lika līgoties un grīļoties, it kā viņa grasītos krist no kraujas malas, un, saspringstot bailēs, sievietes acis atsprāga vaļā.

Tā notika trīs, četras un piecas rei­zes, līdz Mērija saprata, ka miegs ne­nāks, tāpēc viņa piecēlās, klusām apģērbās un, izgājusi no mājas, attālinājās no koka ar teltij līdzīgajiem zariem, zem kuriem gulēja Vils un Lira.

Augstu debesīs spoži spīdēja mēness. Pūta spirgts vē­jiņš, un lielisko ainavu izraibināja peldošo mākoņu ēnas, kas, kā Merija nodomāja, atgādināja neiedomājamu dzīv­nieku bara migrāciju. Taču dzīvnieki mēdz pārvietoties mērķtiecīgi; kad jūs redzat, ka tundrā pārvietojas ziemeļ­brieži vai savannu šķērso gnu bari, jūs zināt, ka tie dodas uz turieni, kur ir barība, vai uz tādām vietām, kur ir labi pāroties un iznēsāt pēcnācējus. Dzīvnieku kustībai bija noteikta nozīme. Šie mākoņi kustējās aiz tīras sagadī­šanās šo virzību ietekmēja pilnīgi nejauši procesi ato­mu un molekulu līmenī; to ēnas traucās pār zālienu bez kādas jēgas.

Tomēr izskatījās, it kā mākoņi zinātu jēgu. Tie izska­tījās saspringti un mērķa virzīti. Tāda šķita visa nakts. To juta arī Mērija, tikai nezināja, kāds ir šis mērķis. Bet atšķirībā no viņas mākoņi šķita saprotam, ko un kāpēc

tie dara; to zināja ari vējš un zināja ari zāle. Visa pasaule bija dzīva un apzinīga.

Mērija pakāpās augšup pa nogāzi un atskatījās atpakaļ pāri dumbrājam, kur staru uzpludi ar spožu sudrabu ro­tāja līdzenuma dubļus un niedres. Tur, lejā, mākoņu ēnas bija ļoti skaidras: tās izskatījās tā, it kā tām pakaļ dzītos kaut kas baismīgs, vai arī tās steidzās apkampt kaut ko brīnišķīgu. Bet, kas tas bija, Mērija nekad nezinās.

Viņa nogriezās uz birztalu, kur stāvēja viņas kāpjamkoks. Tas atradās divdesmit minūšu gājiena attālumā. Mērija to varēja skaidri saskatīt slejamies augšup un šūpojam lielo galvu, sarunājoties ar uzbāzīgo vēju. Tiem bija kas pārrunājams, bet viņa tos nevarēja sadzirdēt.