Dzintara tālskatis

Kalna sānā, tikai dažu jardu attālumā, bija viens no starppasauļu atvērumiem, izgriezts ar brīnumnazi. Tas iz­skatījās pēc alas ieejas, jo mēnessgaisma tajā iespīdēja tikai mazliet, tieši tāpat, kā kad atvērums būtu bijis kalnā bet tā nebija. Un no atvēruma laukā nāca veļu procesija.

Mērija jutās tā, it kā zeme zustu zem kājām. Viņa ar izbīli apjauta, ka ir sažņaugusi tuvāko zaru, lai vēlreiz pārliecinātos, ka vēl joprojām atrodas fiziskajā pasaule un ir daļa no tās.

Viņa piegaja tuvāk atvērumam. Veci vīrieši un sievie­tes, bērni un zīdaiņi pieaugušajiem uz rokām, cilvēki un arī citas būtnes arvien vairāk viņu no tumsas iznāca mēnesnīcas pasaulē un izgaisa.

Tas bija visdīvainākais. Paspēruši dažus soļus zāles, gaisa un gaismas pasaulē, veļi paskatījās apkārt, un viņu sejas atplauka Mērija nekad nebija redzējusi tādu prieku; veļi izstiepa rokas, it kā apkampdami visu kosmosu, un tad, it kā būtu veidoti no miglas un dūmiem, viņi vienkārši aizpeldēja, kļūdami par zemes, rasas un nakts vēja sastāvdaļu.

Daži no veļiem panācās uz Mērijas pusi, it kā gribēdami viņai kaut ko stāstīt, izstiepa rokas, un viņa sajuta viņu pieskārienus kā aukstus grūdienus. Viens no veļiem kāda veca sieviete pamāja, mudinot viņu panākt tuvāk.

Tad veļu sieviņa ierunājās, un Mērija dzirdēja viņu sakām:

Stāstiet viņiem. Mēs neko nezinām. Pagājis tik ilgs laiks, un mēs neko nezinām! Bet viņiem vajadzīga patiesība. Tā viņus baro. Jums jāstāsta viņiem patiesi notikumi, un derēs itin viss, itin viss. Vienkārši stāstiet viņiem stāstus.

Tas bija viss, un tad viņa bija prom. Tas bija viens no brīžiem, kad mēs piepeši atminamies kādu sapni, ko bijām pavisam aizmirsuši, un reizē ar to atgriežas visas miegā izjustās emocijas. Tas bija sapnis, ko Mērija bija mēģinājusi izstāstīt Atālai, nakts bilde; bet, kad Mērija atkal mēģināja to notvert, sapnis izplūda un attālinājās gluži kā šīs būtnes atklātā telpā. Sapnis bija pazudis.

Palika tikai šīs sajūtas saldme un rīkojums stāstīt viņiem stāstus.

Mērija skatījās tumsā. Cik vien viņa varēja ielūkoties šajā bezgalīgajā klusumā, veļi nāca vēl, tūkstoši aiz tūk­stošiem, kā bēgļi, kas atgriežas savā dzimtenē.

"Stāsti viņiem stāstus," Mērija sev teica.

33 Marcipāns

SALDS PAVASARIS, PILNS SALDU DIENU UN ROŽU KĀRBA, KURĀ SALIKTI SALDUMI.

DŽORDŽS HERBERTS

Nākamajā rītā Lira pamodās no sapņa, kurā Panteleimons bija at­griezies pie viņas un pieņēmis galīgo veidolu meitenei tas bija paticis, taču tagad viņai vairs nebija jausmas, kāds tas bija.

Saule nebija sen kā uzlēkusi, un gaiss bija pašā svaigumā. Caur mazās, ar salmiem apjumtās bū­diņas Mērijas mājas pavērtajām durvīm, kurā viņa bija gulējusi, spraucās saules gaisma. īsu brīdi viņa gulēja klausīdamās. Laukā dziedāja putni un kaut kas līdzīgs circeņiem, un blakus klusi elpoja aizmigusi Mērija.

Lira piecēlās sēdus un ieraudzīja, ka ir kaila. Uz mirkli viņa sašuta, bet tad pamanīja sev blakus uz grīdas salocī­tas tīras drēbes: Mērijas blūzi un mīksta, viegla, rakstaina auduma gabalu, ko varēja sasiet kā svārkus. Viņa apģēr­bās, blūzē juzdamās nogrimusi, bet vismaz pieklājīgi.

Lira atstāja būdu. Panteleimons atradās tuvumā: par to viņa bija pārliecināta. Viņa gandrīz varēja dzirdēt savu dēmonu runājam un smejamies. Tam vajadzēja nozīmēt, ka viņš ir drošībā un viņi vēl kaut kādā veidā bija saistīti. Un, kad Pans viņai piedeva un atgriezās tās stundas viņi pavadīja, vienkārši runādamies, vienkārši stāstīda­mi visu viens otram…

Vils vēl gulēja aizmidzis zem koka, sliņķis tāds. Lira domāja par viņa modināšanu, bet vienatnē viņa varētu

izpeldēties upē. Meitene mēdza justies laimīga, peldē­damās Cervelas upē kopā ar citiem Oksfordas bērniem, taču ar Viļu tas būtu pavisam citādi, un viņa sarka, pat iedomādamās par to.

Tāpēc Lira šajā pērļainajā rītā aizgāja pie ūdens viena. Malā starp niedrēm pilnīgi nekustīgi uz vienas kājas stāvēja kāds gārnim līdzīgs putns. Lira gāja klusi un lēnām, lai viņu neiztraucētu, bet putns par viņu nelikās zinis vairāk kā par zariņu ūdenī.

-    Labi, viņa noteica.

Meitene atstāja drēbes krastā un ieslīdēja upē. Izpeldē­jusies, kā nakas, lai sasildītos, viņa iznāca no ūdens un drebinādamās sarāvās. Parasti Pans būtu palīdzējis viņai noslaucīties: vai viņš bija zivs, kas zem ūdens par viņu smējās? Vai vabole, kas bija ielīdusi drānās un viņu kuti­nāja, vai varbūt putns? Vai viņš bija kaut kas pilnīgi cits, kopā ar to otru dēmonu, un Lira viņam nemaz nebija prātā?

Saule tagad sildīja labi, un meitene drīz apžuva. Lira atkal uzvilka Mērijas vaļīgo blūzi un, pamanījusi krast­malā dažus lēzenus akmeņus, gāja pēc savām drēbēm, gribēdama tās izmazgāt. Bet viņa redzēja, ka kāds to jau izdarījis: viņas un arī Vila drēbes bija iekārtas kāda smar­žojoša krūma lokanajos zaros un bija jau gandrīz sausas.

Vils sakustējās. Viņa apsēdās blakus zēnam un klusi pasauca:

-   Vil! Mosties!

-    Kur mēs esam? viņš uzreiz vaicāja un piecēlās sē­dus, pasniegdamies pēc naža.