Dzintara tālskatis

Drīz viņa pagriezās un ieraudzīja vēl cieši aizmigušo Viļu. Zēna roka bija stipri asiņojusi, krekls saplēsts un netīrs, mati stīvi no putekļiem un sviedriem. Lira ilgi skatījās uz viņu, uz sīko pulsāciju pie kakla, uz krūtīm, kas lēni cēlās un krita, uz smalkajām ēnām, ko meta skropstas, kad beidzot viņu sasniedza saule.

Vils kaut ko nomurmināja un sakustējās. Negribēda­ma tikt pieķerta skatāmies uz viņu, Lira lūkojas uz otrā pusē esošo mazo kapiņu, ko viņi bija izrakuši iepriekšējā naktī, tur nu mierā atdusējās kavaliera Taielija un lēdi­jas Salmekijas augumiņi. Tuvumā atradās plakans ak­mens: viņa piecēlās, notīrīja no tā zemi un vertikāli noli­ka kapa galvgalī, tad apsēdās un, aizēnojusi acis, skatījās pāri līdzenumam.

Radās iespaids, ka tam nav gala un malas. Nekur tas nebija pilnīgi lēzens; kur vien viņa raudzījās, klajuma virsmu dažādoja viegli viļņojumi, mazi kalniņi un gravas, un vietvietām viņa redzēja tik augstu koku stāvus, ka šķita: tie drīzāk ir būvēti, nevis auguši. Koku taisnie stumbri un tumšzaļā lapotne it kā meta izaicinājumu tālumam, jo tos ļoti skaidri varēja saskatīt, lai gan tie droši vien atradās daudzas jūdzes tālu.

Taču tuvāk faktiski kraujas pamatnē, ne vairāk kā simt jardu tālu bija mazs dīķītis, kurā no klints ietecēja avots, un Lira apjauta, cik ļoti ir izslāpusi.

Trīcošām kājām meitene piecēlās un lēni gāja turp. Avotiņš burbuļodams sūcās caur sūnainiem akmeņiem, un viņa atkal un atkal mērca tajā plaukstas, nomazgā­dama dubļus un netīrumus, pirms cēla ūdeni pie mutes. Ūdens bija tik auksts, ka iesāpējās zobi, un Lira to tīksmi norija.

Dīķis bija aizaudzis ar niedrēm, kur kurkstēja varde. Novilkusi kurpes un iebridusi dīķi, Lira atklāja, ka tas ir sekls un siltāks nekā avots. Viņa ilgi stāvēja, saulei apspī­dot galvu un ķermeni, izbaudīdama vēso dubļu pieskārienu pēdām un aukstā avota ūdens plūsmu ap kāju ikriem.

Noliekusies meitene iegremdēja seju ūdenī, viscaur sa­mērcēdama matus, izlaida tos un atkal saņēma kopā, kus­tinādama pirkstus, lai no matiem izskalotos visi putekļi un netīrumi.

Kad Lira jutās kaut cik tīrāka un bija apmierinājusi slāpes, viņa atkal paskatījās augšup uz krauju un re­dzēja, ka Vils ir pamodies. Zēns sēdēja, pievilcis klāt ceļus un aptvēris tos rokām, un skatījās pāri līdzenumam, tāpat kā bija darījusi viņa, apbrīnodams tā plašumu. Gaismā, siltumā un mierā.

Lira lēni kāpa atpakaļ pie Vila un atrada viņu ieskrā­pējam Gallivespiānu vārdus uz mazā kapakmens, kuru viņš pēc tam stingrāk iestiprināja zemē.

-   Vai viņi… Vils ierunājās, un meitene saprata, ka viņš ar to domā dēmonus.

-   Nezinu. Neesmu Panu redzējusi. Man ir tāda izjūta, ka viņš nav nekur tālu, bet es nezinu. Vai atceries, kas notika?

Berzēdams acis, Vils tik pamatīgi nožāvājās, ka Lira dzirdēja klusi nokrakšķam viņa žokli. Tad viņš samirk­šķināja acis un papurināja galvu.

-   Ne pārāk, Vils teica. Es paņēmu Panteleimonu, un tu to otru; mēs iznācām cauri, visu apspīdēja mē­ness, un es viņu noliku, lai aizvērtu logu.

-    Un tavs tas otrs dēmons vienkārši izlēca man no rokam, Lira teica. Es mēģināju caur logu saskatīt mis­teru Skorsbiju un Joreku un, kad gribēju redzēt, kur ir Pans, pagriezos, bet viņu tur nebija.

-   Tomēr nav tāda sajūta kā toreiz Nāves zemē. Kā to­reiz, kad mēs bijām patiešām šķirti.

-    Nē, meitene piekrita. — Viņi noteikti ir kaut kur tuvumā. Atceros, ka senāk, kad bijām mazāki, mēs mē­dzām spēlēt slēpšanos, tikai rotaļa nekad īsti neizdevās, jo es biju par daudz liela, lai no Pana noslēptos, un vienmēr precīzi zināju, kur viņš ies, pat ja viņš bija nomaskējies par kodi vai kaut ko tamlīdzīgu. Taču tas ir savādi, Lira turpināja, neviļus izstiepdama rokas pār galvu, it kā mēģinātu izklīdināt kādu burvestību, Pana te nav, bet es nejūtos atrauta no viņa, es jutos droši un zinu, ka viņš ir.

-   Laikam viņi ir kopā, Vils teica.

-   Jā. Tā vajadzētu būt.

Vils piepeši piecēlās.

-   Skaties, viņš teica, tur, pāri…

Viņš aizsedza acis pret sauli un rādīja. Sekodama zēna skatienam, Lira ieraudzīja tālumā kaut kādu trīcošu kustību, gluži atšķirīgu no tveices dūmakas virmošanas.

-    Dzīvnieki? viņa šaubīdamās iejautājās.

-   Un ieklausies, Vils teica, aizlikdams aiz auss plaukstu.

Mazais kustīgo ēnu laukumiņš bija izgaisis, bet jau dažus

mirkļus bija dzirdama rībēšana. Tad tā pēkšņi kļuva klusā­ka, vai arī jau pirms tam bija bijusi ļoti klusa. Abi bērni vēl aizvien cieši vērās tajā pašā virzienā un drīz vien atkal re­dzēja kustību atsākamies. Pēc dažiem mirkļiem nāca skaņa.

-    Tie atrodas aiz kādas kores vai kaut kā cita, Vils teica. Vai tagad ir tuvāk?

-    īsti nevar redzēt. Jā, viņi pagriežas skaties, viņi nāk uz šo pusi.

-   Nu, ja mums vajadzēs ar viņiem cīnīties, es gribu vis­pirms padzerties, Vils sacīja un, paņēmis mugursomu, aizgāja līdz straumei, kur kārtīgi padzērās un nomazgāja lielākos netīrumus. Ievainojums bija stipri asiņojis. Viņš bija netīrs un ilgojās pēc karstas dušas, krietni daudz zie­pēm un tīra apģērba.

Lira vēroja tos… kas nu viņi bija; tie izskatījās ļoti savādi.