Dzintara tālskatis

Vils pārlēca beidzamajam šķērslim krituša koka stumbram un bez pretestības iegremdēja nazi gaisa viz­ma. Zēns juta, ka roka top stinga, bet sakoda zobus, cieši sakļaudams pirkstus ap naža spalu, un bālais veidols šķita aizvirmojam un atkal izplēnam tumsā.

Viņi gandrīz bija klāt. Dēmoni bija traki no bailēm, jo arvien vairāk un vairāk Rēgu nāca, spraukdamies caur kokiem, un tos aizkavēja vienīgi varonīgie veļi.

-   Vai vari izgriezties cauri? jautāja Džona Perija velis.

Vils pacēla nazi, taču nācās apstāties, jo viņu no galvas

līdz kājām satricināja mokoša nelabuma lēkme. Kuņģī nekā vairs nebija, un spazma bija ārkārtīgi sāpīga. Lira viņam blakus atradās tādā pašā stāvoklī. Lī velis, sapraz­dams tā iemeslu, pielēkšoja klāt dēmoniem, lai cīnītos ar bālo radījumu, kas nāca caur klinti viņiem aiz muguras.

-Vil… lūdzu… Lira elsoja.

Nazis iedūrās gaisā, slīdēdams uz priekšu, lejup un tad atpakaļ. Lī Skorsbija velis caur logu ieraudzīja plašu, klusu prēriju zem spoža mēness, tik ļoti līdzīgu viņa tēv­zemei, ka viņš jutās kā svētīts.

Vils pārlēca pāri klajumam un sagrāba tuvāko dē­monu, bet Lira paķēra otru.

Un pat šajā šausmīgajā steigā, pat šajā galēji bīsta­majā mirklī viņi abi sajuta vienādu saviļņojuma šoku: Lira turēja Vila dēmonu, bezvārda savvaļas kaķi, bet Vils nesa Panteleimonu.

Viņi atrāva skatienus viens no otra acīm.

-    Ardievu, mister Skorsbij! Lira sauca, skatīdamās apkārt pēc viņa. Es vēlos… ak, paldies jums, paldies… ardievu!

-Ardievu, miļais bērns, ardievu, Vil, lai jums labi klājas!

Lira izrāpās cauri, bet Vils nekustēdamies ielūkojās acīs sava tēva velim, kas ēnā mirdzēja. Pirms zēns tēvu pameta, viņam bija kas sakāms.

Vils teica tēva velim: Tu sacīji, ka es esot karotājs. Tu teici, ka tāda esot mana iedaba, un es nevarēju iebilst. Tēvs, tev nebija taisnība. Es cīnījos, jo tā vajadzēja. Es nevaru izvēlēties sev raksturu, bet varu izvēlēties, ko darīt. Un es izvēlēšos, jo tagad esmu brīvs.

Tēva smaids bija lepnuma un maiguma pilns. Labi darīts, manu zēn. Patiešām labi darīts, viņš teica.

Vils vairs nespeja viņu saskatīt. Viņš pagriezās un kāpa pakaļ Lirai.

Nu viņu mērķis bija sasniegts, nu bērni bija atraduši savus dēmonus un izbēguši, un mirušie cīnītāji ļāva sa­viem atomiem atpūsties un aizpeldet citam no cita tālu, tālu.

Prom no mazās birztaliņas, prom no traucēkļiem Rē­giem, prom no ielejas, garām savam vecajam sabiedrota­jam bruņotajam lācim augšup lidoja beidzamais ap­ziņas gabaliņš no tā, kas bija bijis aeronauts Lī Skorsbijs, gluži tāpat kā ļoti daudz reižu bija lidojis viņa lieliskais gaisa balons. Liesmu un sprāgstošo šāviņu netraucēts, kurls pret eksplozijām, saucieniem un dusmu, brīdināju­ma un sāpju kliedzieniem, apzinādamies tikai savu kus­tību augšup, Lī Skorsbijs izlidoja caur smagiem māko­ņiem un nonāca zem spožām zvaigznēm, kur viņu gaidīja viņa mīļotā dēmona Hesteres atomi.

32 Rīts

RĪTS NĀK, NAKTS SAIRST, SARGKAREIVJI ATSTĀJ SAVAS POZĪCIJAS…

VILJAMS BLEIKS

Plašā, zeltainā prērija, ko Lī Skor­sbija velis īsu brīdi bija redzējis pa logu, mierīga gulēja zem pirmās rīta saules stariem.

Zeltaina, bet arī dzeltena, brūna, zaļa un ikvienā no miljoniem toņu starp šīm krāsām; vietām arī melna ar piķa košu­ma svītrām un joslām; arī sudrabaina, kur saule pie­skārās tikko kā uzziedējušai, ipašai zālei; zila, kur plašais ezers kādu gabaliņu tālāk un mazais dīķītis tuvāk at­spoguļoja plašās, zilās debesis.

Un mierīga, bet ne klusa, jo viegls vējiņš čabināja mil­jardus mazu stiebriņu, zālē čirkstēja, dūca un čivināja miljardiem kukaiņu un citu mazu radību, un arī putni, riņķodami zilajās debesīs tik augstu, ka nebija saskatā­mi, dziedāja un trallināja kā zvārgulīši te tālāk, te tuvāk, nekad neatkārtodami vienu un to pašu dziesmu.

Vienīgās klusās un mierīgās dzīvās būtnes šajā plašajā ainavā bija zēns un meitene, kas, mugurām kopā, aizmi­guši gulēja klints ēnā uz nelielas kraujas.

Bērni bija tik nekustīgi un bāli, ka viņus varētu notu­rēt par mirušiem. Bads bija nostiepis pār viņu sejām ādu, sāpes atstājušas ap acīm grumbas, un viņi biji klāti ar putekļiem un dubļiem, un ne mazumu arī ar asinīm. Viņu locekļu pilnīgās pasivitātes dēļ šķita, ka bērni ir noguruma pēdējā stadijā.

Lira modās pirmā. Kad saule debesis pakapās augstāk, tā aizslīdēja aiz klints un ar stariem pieskārās meitenes matiem. Lira sakustējās un, spīdekļa gaismai sasniedzot plakstiņus, uznira no miega dzelmes kā zivs gausi, smagi un pretodamās.

Taču ar sauli nevarēja strīdēties, un drīz viņa sakusti­nāja galvu, piesedza acis ar roku un murminaja: Pan… Pan…

Rokas ēnā Lira pavēra acis un pamodās pa īstam. Kādu laiku viņa nekustējās, jo rokas un kājas ļoti sāpēja un no noguruma viss augums bija ļengans, bet tomēr mei­tene bija nomodā, juta vieglo vējiņu un saules siltumu un dzirdēja kluso kukaiņu čirkstēšanu un skaisto dziesmu, ko gaisā trallināja putns. Tas viss bija labi. Lira bija aiz­mirsusi, cik laba ir pasaule.