Dzintara tālskatis

-   Paldies, ka atnācāt, Beislaida kungs. Vai drīkstu jums piedāvāt kaut ko no uzkožamajiem?

-   Iedzeršu mazliet kafijas, paldies.

-   Lūdzu, pasakiet, viņa teica, tiklīdz bija ielējusi dzē­rienu, -jo esmu pārliecināta, ka esat sekojis notikumiem: vai mana meita dzīva?

Aletiometrists vilcinājās. Zeltainais pērtiķis sagrāba Koulteres kundzes roku.

-   Viņa ir dzīva, Beislaids piesardzīgi teica, tomēr arī…

-   Jā? Ak, lūdzu, ko jūs gribat teikt?

-   Viņa atrodas Nāves zemē. Kādu laiku es nevarēju iz­skaidrot, ko instruments man pauž: tas šķita neiespējami. Tomēr nav šaubu. Lira un zēns ir devušies uz Nāves zemi un atvēruši veļiem izeju no turienes. Tiklīdz mirušie sasniedza atvērumu, viņi izgaisa gluži tāpat, kā bija izgaisuši viņu dēmoni, un šķiet, ka tāds gals viņiem ir vistīkamākais un vēlamākais. Aletiometrs man vēstī meitene to darījusi tādēļ, ka noklausījusies pareģojumu: Nāves pasaulei pienākšot gals, un viņa nodomājusi, ka tāds ir uzdevums, kas viņai jāpaveic. Iznākumā, tagad no Nāves zemes ir izeja.

Koulteres kundze nevarēja parunāt. Viņai nācās aiz­griezties un pieiet pie loga, lai slēptu emocijas. Beidzot viņa jautāja:

-   Un vai Lira no turienes iznāks dzīva? Bet nē zinu, ka jūs nevarat to paredzet. Vai viņa… kā viņa… vai viņai ir…

-   Lira cieš, viņai sāp, un viņa ir izbijusies. Bet meitene atrodas zēna un divu Gallivespiānu izlūku sabiedrībā, viņi visi vēl ir kopā.

-   Un bumba?

-   Bumba viņu neievainoja.

Koulteres kundze pēkšņi juta, ka viņas spēki ir izsīkuši. Viņa nevēlējās neko vairāk kā tikai vien apgulties un gulēt mēnešiem, gadiem ilgi. Ārā vējā blīkšķinājās un klabēja karoga aukla un, riņķodami ap aizsargvalni, ķērca krauķi.

-    Paldies, ser, Koulteres kundze teica, atkal pagrie­zusies pret aletiometristu. Esmu jums ļoti pateicīga. Vai jūs, lūdzu, man pastāstīsiet, ja uzzināsiet par viņu kaut ko vairāk kur viņa ir un ko dara?

Vīrietis palocījās un devās prom. Koulteres kundze aiz­gāja atgulties saliekamajā gultā, bet, lai kā viņa centās, acis aizvērt nespēja.

-    Ko jūs par to domājat, karali? lords Ezriels jautāja.

Pa sargtorņa teleskopu viņš vēroja kaut ko rietumu de­besīs. Tas izskatījās pēc kalna, kas, mākoņa klāts, karā­jās debesis un ko no horizonta šķīra josla rokas platumā. Objekts atradās ļoti tālu, tik tālu, ka faktiski neizskatījās lielāks par īkšķa nagu rokas stiepuma attālumā. Taču tas tur nebija ilgi un karājās pavisam mierīgi.

Teleskops objektu optiski pievilka tuvāk, bet sīkākas detaļas saskatīt nevarēja: mākonis tomēr izskatās pēc mākoņa, lai cik reižu to palielinātu.

-   Mākoņos tītais kalns, Ogunve sacīja. Jeb kā viņi to sauc? Kaujas rati?

-    Ar Reģentu pie grožiem. Viņš ir labi noslepies, šis Metatrons. Par viņu teikts apokrifiskajos rakstos: reiz viņš bijis cilvēks, vārdā Ēnohs, Jareda dēls sešas paau­dzes pēc Ādama. Tagad viņš valda karalistē un ir izlēmis iegūt vēl vairāk, ja eņģelim, ko atrada pie sēra ezera, ir taisnība tam, kurš iekļuva Mākoņos tītajā kalnā, lai spiegotu. Ja Metatrons uzvarēs šajā kaujā, viņš ir nolē­mis tiešā veidā iejaukties cilvēku dzīvē. Iedomājieties vien, Ogunve, pastāvīga inkvizīcija, ļaunaka nekā Kon­sistorija Disciplinārās tiesas sapņos, nodrošināta ar spie­giem un nodevējiem visās pasaulēs, un to visu vada sa­prāts, kas uztur šo kalnu… Vecais Visvarenais vismaz bija tik žēlsirdīgs, ka pats no tā atturējās, netīrais ķe­ceru dedzināšanas un raganu kāršanas darbs tika atstāts viņa priesteriem. Šis jaunais būs daudz, daudz ļaunaks.

-   Nu, viņš ir sācis ar republikas sagrābšanu, Ogunve teica. Paskatieties vai tie ir dūmi?

No Mākoņos tītā kalna nāca kaut kas pelēks, lēni iz­klīstot uz zilo debesu fona. Tomēr tie nevarēja būt dūmi, jo cēlās pret vēju, kas dzenāja mākoņus.

Karalis pielika pie acīm lauka binokli un ieraudzīja, kas tas ir.

-    Eņģeļi, viņš konstatēja.

Lords Ezriels pagāja nost no teleskopa un stāvēja, ar roku aizēnodams acis. Simtiem, tūkstošiem un desmi­tiem tūkstošu eņģeļu, līdz puse debesu satumsa. Figūru straume plūda, plūda un nemitējās tuvoties. Lords Ez­riels bija redzējis miljardus mājas strazdu, kas saulrietā riņķoja ap imperatora Kjang-Po pili, bet nekad visā savā mūžā nebija redzējis tādas milzu masas. Lidojošās būtnes sapulcējās un lēni, lēni strāvoja uz ziemeļiem un dienvi­diem.

-  Ā! Un kas tas? lords Ezriels rādīdams jautāja. Vējš tas nav.

Kalna dienvidu pusē mākonis mutuļoja, un varenajos vējos no tā izplūda garas, skrandainas tvaika šķieznas. Bet lords Ezriels nekļūdījās: šī kustība nāca no kalna iekšienes, nevis no āra. Mākonis duļķojās un juka, un tad uz sekundi pašķirās.

Tur bija kas vairāk nekā kalns vien, bet viņi to redzēja tikai brīdi, un tad mākonis virpuļodams sakļāvās, kā ne­redzamas plaukstas saspiests, un atkal visu apslēpa.

Karalis Ogunve nolika savu lauka talskati.

-   Tas nav kalns, viņš paziņoja. Es redzēju šaujam­ieroču pozīcijas…

-    Es arī. Visā krāšņumā. Diezin vai viņš var redzēt cauri tam mākonim? Dažos vārdos šim nolūkam viņiem ir mašīnas. Bet runājot par armiju ja viņiem ir tikai šie eņģeļi…