Dzintara tālskatis

Un šķita, ka tas it kā notiek lēnām, taču Lira tur neko nevarēja darīt: viņas svars novirzījās sānis, akmeņi zem kājām sakustējās, un viņa bezpalīdzīgi sāka slīdēt. Pirmajā brīdi tas šķita kaitinoši, pēc tam komiski, un meitene nodomāja: "Cik muļķīgi!" Bet, kad Lirai neizde­vās pie kaut kā pieturēties, kad akmeņi zem viņas ripoja un strauji krita, kad viņa aizvien ātrāk slīdēja uz bezdi­beņa malu, meitene iezagās šausmas. Viņa grasījās krist. Nebija nekā, kas varētu viņu apturēt. Bija jau par vēlu.

Augums šausmās raustījās krampjos. Lira nemanīja, ka veļi metas lejup un mēģina viņu satvert, tikai lai sa­justu meiteni izbrāžamies tiem cauri ka akmeni caur miglu; viņa nedzirdēja, ka Vils izkliedz viņas vārdu tik skaļi, ka tas atbalsojas bezdibenī. Visu Liras būtni bija pārņēmis rēcošs baiļu viesulis. Viņa gāzās straujāk un straujāk, arvien lejup, un daži veļi nespēja meitenes kri­tienā skatīties: acis aizseguši, tie skaļi kliedza.

Vīlu elektrizēja bailes. Ciešanu pārņemts, viņš skatī­jās, kā Lira slīd arvien lejup, apzinādamies, ka nekādi nevar līdzēt un ka viņam vajadzēja meiteni pieskatīt. Viņš nedzirdēja pats savu izmisuma kliedzienu, skaļāku nekā Liras. Vēl divas sekundes vēl viena -, Lira bija pie malas, viņa nevarēja apstāties, viņa bija tur, viņa krita…

Un no tumsas pēkšņi piķēja būtne, kuras nagi necik sen atpakaļ bija sagrābuši Liras skalpu, harpija Bezvārde ar sievietes seju un putna spārniem; viņas nagi cieši sakļavās ap meitenes delnas locītavu. Kopā viņas turpināja triekties lejup; harpijas spēcīgajiem spārniem svara pieaugums bija gandrīz par lielu, bet tie nemitējas sisties, nagi Liru turēja stingri, un lēnām un smagi, lēnām un smagi harpija nesa bērnu arvien augstāk, laukā no bezdibeņa, un ielika viņu šļauganu un trīcošu — Vila izstieptajās rokās.

Zēns viņu cieši turēja, spiezdams sev pie krūtīm un juzdams pret ribām mežonīgi pukstam Liras sirdi. Tobrīd viņa nebija Lira un viņš nebija Vils; viņa nebija meitene, un viņš nebija zēns. Viņi bija tikai divas cilvēciskas būt­nes šajās plašajās nāves dzīlēs. Bērni saķērās kopā, un veļi pulcējās viņiem apkārt, čukstus tos mierinādami un slavēdami harpiju. Vistuvāk atradās Vila tēvs un Lī Skorsbijs, un arī viņi ļoti vēlējās Liru apkampt; Taielijs un Salmekija runāja ar Bezvārdi, slavēdami harpiju un dēvēdami to par viņu visu cēlsirdīgo glābēju, un svētī­dami viņas laipnību.

Tiklīdz Lira spēja pakustēties, viņa trīcēdama stiepās pēc harpijas un apvija rokas ap viņas kaklu, apbērdama ar skūpstiem būtnes izvārgušo seju. Meitene nespēja pa­runāt. Visi vārdi, visa pašapziņa, visa iedomība bija no viņas izpurinātā.

Dažas minūtes ceļinieki palika nekustīgi. Tiklīdz šaus­mas sāka saplakt, viņi atkal devās tālāk. Vils cieši turēja Liras plaukstu savā veselajā rokā un līda uz priekšu, pār­baudīdams ik vietiņu, pirms atbalstījās pret to. Gājiens bija tik gauss un apnicīgs, ka viņiem šķita viņi nomirs no noguruma, taču atpūsties nevarēja, apstāties neva­rēja. Kā gan kāds varētu atpūsties, ja tur lejā bija tas briesmīgais bezdibenis?

Vēl pēc stundas smaga gājiena Vils Lirai teica:

-   Paskaties uz priekšu! Man šķiet, tur ir izeja…

Taisnība nogāze k]uva lēzenāka, un bija pat iespe-

jams mazliet pakapties augšup un tālāk no bezdibeņa malas. Un tā priekšā vai tā nebija iedobe klints sienā? Vai tiešām tā varētu but izeja?

Lira ielūkojās Vila lielajās, mirdzošajās acīs un pa­smaidīja.

Viņi rāpās tālāk arvien augstak, ar katru soli attālinā­damies no bezdibeņa. Kāpdami viņi juta, ka zeme kļūst stin­grāka, rokas drošāk varēja kaut kur pieķerties, kāju atbal­sti bija mazāk pakļauti ripošanai un tā nemežģījās potītes.

-   Nu esam uzkāpuši krietnu gabalu, Vils teica. Es varētu palūkot ar nazi, ko atradīšu.

-   Vēl ne, harpija atbildēja. Iesim vēl tālāk. Šī vieta loga atvēršanai ir slikta. Augstāk būs labāk.

Viņi klusām turpināja: plauksta, pēda, svars, kustība, pārbaude, plauksta, pēda… Pirksti kļuva jēli, ceļgali un gūžas piepūlē drebēja, no pārmērīgā noguruma sāpēja un dūca galva. Viņi pievārēja beidzamās pēdas augšā uz klints piekaji, kur mazu gabaliņu ēnā iestiepās šaura aiza.

Lira sāpošām acīm vēroja, kā Vils izņem nazi un sāk meklēt gaisā, taustīdams, atvilkdams roku, meklēdams un atkal taustīdams.

-   Ā, viņš teica.

-   Vai atradi atvērtu telpu?

-Tā šķiet…

-   Vil, viņa tēva velis ierunājās, uz brīdi pārtrauc. Paklausies manī.

Vils nolika nazi un pagriezās. Visās šajās pūlēs viņš nebija spējis domāt par tēvu, bet bija labi apzināties, ka viņš ir te. Pēkšņi zēns apjauta, ka viņi grasās šķirties beidzamo reizi.

-    Kas notiks, kad jūs iziesiet ārā? Vils jautaja. Vai jūs vienkārši izgaisisiet?

-    Vēl ne. Misteram Skorsbijam un man ir ideja. Daži no mums vēl īsu bridi paliks tepat, un mums vajadzēs, lai tu mūs ielaid lorda Ezriela pasaulē, jo viņam var ievajadzēties mūsu palīdzību. Vēl vairāk, Džons Perijs drūmi turpināja, skatīdamies uz Liru, jums pašiem arī nāksies ceļot turp, ja vēlaties atkal atrast savus dēmo­nus. Jo viņi ir devušies turp.