Dzintara tālskatis

-   Nogriez matus lidz pašam skalpam. Rūpīgi tos savāc, ik matiņu, lai netrūktu pat viena. Tad atver citu pasauli vienalga, kādu ieliec matus tajā un atkal to aizver. Dari to tūlīt, nekavējoties!

Harpija to visu vēroja. Veļi, kas bija aizmugurē, drūz­mējās tuvāk. Lira tumsā neskaidri varēja saskatīt viņu sejas. Nobijusies un apmulsusi viņa stāvēja, kodīdama lūpu, kamēr Vils darīja, kā tēvs bija licis, bālajā spāres gaismā seju cieši pietuvinājis naža asmens galam. Citas pasaules klinti viņš izgrieza niecīgu atvērumu, ielika tajā smalkos, zeltainos matus un, atlicis klints gabalu vietā, logu aizvēra.

Un tad sāka drebēt zeme. No kaut kurienes, ļoti dziļi, nāca rūcošs drupšanas troksnis, it kā zemes centrs griez­tos pats ap sevi kā milzu dzirnakmens, un no tuneļa griestiem sāka birt mazi akmens fragmentiņi. Pamats zem kājām piepeši sasvērās uz vienu pusi. Vils saķēra Liras roku, un viņi turējās kopā, līdz klints zem kājām sāka svērties un slīdēt, un brūkoši akmens gabali krizda­mi nobrāza viņu kājas un sasita pēdas…

Abi bērni, sargādami Gallivespiānus, sarāvās čokurā, ar rokām aizseguši galvu, un tad briesmīgais šļūdonis nesa viņus pa kreisi un uz leju. Viņi viens otru stingri turēja, pavisam bez elpas un pārāk satriekti, lai kaut iekliegtos. Ausis pildīja grūstošo, tūkstošiem tonnu smago klinšu dārdoņa, tam brūkot un gāžoties lejā kopā ar viņiem.

Beidzot slīdēšana aprima, lai gan visapkārt mazāki ak­mentiņi, vēl palēkdamies, krita pa slīpumu, kura vēl pirms minūtes nebija. Lira gulēja uz Vila kreisās rokas. Ar labo viņš taustījās pēc naža: tas vēl atradās turpat, pie jostas.

-   Taielij? Salmekij? Vils nedroši sauca.

-Abi šeit, abi dzīvi, teica kavalieris tuvu pie auss.

Gaiss bija pilns putekļu un oda pēc bezdūmu pulvera. Bija grūti elpot un neiespējami redzēt; spāre bija pa­galam.

-     Mister Skorsbij? sacīja Lira. Mēs neko nere­dzam… Kas noticis?

-    Es esmu te, — pavisam tuvu atsaucās Lī. Laikam sprāgusi bumba un laikam nav trāpījusi.

-    Bumba? Lira izbijusies pārjautāja un tad vaicāja: Rodžer, vai tu te esi?

-   Jā-a, nāca viegls čuksts. Misters Perijs, viņš mani paglāba. Es gandrīz nokritu, bet viņš mani noturēja.

-   Skatieties, sacīja Džona Perija velis. Tikai turie­ties stingri pie klints un nekustieties!

Putekļi nosēdās, un no kaut kurienes uzradās gaisma: dīvains, vāji zeltains mirdzums, it kā visapkārt viņiem lītu luminiscējošs, miglains lietus. Ar to pietika, lai viņu sirdis iekvēlotos bailēs, jo tas izgaismoja to, kas atradās pa kreisi, vietu, kurā viss krita jeb plūda kā upe pār ūdenskrituma malu.

Tas bija milzīgs, melns tukšums, kā šahta visdziļākajā tumsā. Zeltainā gaisma, caurumā ieplūdusi, apdzisa. Viņi varēja saskatīt tā otru malu, taču tā atradās daudz tālāk, nekā Vils spētu aizmest akmeni. Labajā pusē krēslainajā tumsā augstu pacēlās nokalne, ko veidoja lieli akmeņi vaļīgi un apšaubāmā līdzsvarā.

Bērni un viņu biedri turējās pie kaut kā, kas nebija pat klintsradze — tikai daži veiksmīgi atbalsta punkti uz bez­dibeņa malas; nebija cita ceļa laukā kā tikai uz priekšu, pa slīpumu, starp izmētātajiem klints gabaliem un akme­ņiem, kuri līgojās un kurus, šķiet, vieglākais pieskāriens nogrūstu, un tie brāztos lejā.

Putekļiem nosēžoties, aiz viņiem arvien vairāk un vai­rāk veļu šausmās blenza bezdibenī. Tie sarāvās uz nogā­zes čokurā, pārāk izbiedēti, lai kustētos. Nebaidījās vie­nīgi harpijas; pacēlušās spārnos, tās augstu gaisā planēja un šaudījās turp un atpakaļ. Harpijas lidoja atpakaļ, lai iedrošinātu tos veļus, kuri vēl atradās tunelī, un lidoja uz priekšu, meklēdamas izeju.

Lira pārbaudīja: aletiometrs bija vesels. Pārvarēdama bailes, viņa paskatījās apkārt, ieraudzīja Rodžera sīko sejiņu un teica:

Nu tad iesim tālāk, mēs visi vēl esam dzīvi un neesam ievainoti. Un tagad mēs vismaz varam redzēt. Tāpēc vien­kārši iesim, turpināsim kustēties. Nav cita ceļa kā vienīgi pa malu, apejot šo te… Viņa ar žestu norādīja uz bez­dibeni. Tāpēc vienkārši jādodas uz priekšu. Es zvēru, ka mēs ar Viļu turpināsim iet, līdz būsim galā. Tāpēc nebai­dies, nepadodies un neatpaliec. Pasaki to arī citiem. Es nevaru visu laiku raudzīties atpakaļ, jo man jāskatās, kur eju, tāpēc ticēšu, ka jūs nākat aiz mums, labi?

Mazais velis palocīja galvu. Un tā veļu kolonna satrie­cošā klusumā turpināja ceļu ap bezdibeņa malu. Cik ilgi tas vilkās, nevarēja noģist ne Lira, ne Vils; viņi nekad nespeja aizmirst to, cik tas bija briesmīgi un biedējoši. Tumsa lejā bija tik dziļa, ka šķita ieraujam sevī acu skatienu, un, raugoties tajā, prātu parņēma šaušalīgs reibums. Cik vien spēja, viņi vērās stingri uz priekšu uz to klinti, to atbalsta punktu, to projekciju, to grants nogāzi un vērsa skatienus prom no bezdibeņa; taču tas pievilka, tas vilināja, un viņi gri­bot negribot atkal palūkojās lejup, lai justu, ka sašķobās līdz­svars, apreibst galva un rīkli sažņaudz draudīgs nelabums.