Dzintara tālskatis

Bez šaubām, tas notika tāpēc, ka viņai vairs nebija Pan­teleimona, bet Lira ciešāk piekļāvās Vila rokai, un viņš par to priecājās. Gallivespiāni bija aizlidojuši uz priekšu, un zēns redzēja to mazos, košos veidolus šaudāmies un slīdam pār veļu galvām, kuri skatījās augšup un brīnīdamies sekoja tiem ar skatieniem; taču klusums bija neaptverams un nomācošs, pelēka gaisma Viļā ielēja bailes, un Liras siltā klātbūtne blakus bija vienīgais, kas šķita esam dzīvs.

Viņiem aiz muguras, aiz sienas, harpiju brēcieni vēl atbalsojās krasta gan vienā, gan otrā pusē. Daži no veļu ļaudīm bažīgi vērās augšup, bet lielākā daļa pētīja Viļu un Liru, un tad viņi sāka drūzmēties uz priekšu. Lira rāvās atpakaļ; viņa tomēr nebija tik stipra, lai vienkārši skatītos tiem virsū, kā viņai patiktos darīt, un pirmajam vajadzēja runāt Vilam.

-   Vai jūs runājat mūsu valodā? zēns jautāja. Vai jūs vispār varat parunāt?

Dreboši, iebaidīti un sāpju pilni tādi viņi bija —, Vilam un Lirai bija lielāka ietekme nekā visai veļu masai kopā. Šiem nabaga veļiem nebija daudz spēka, un, izdzirduši Vila balsi, pirmo saprotamo balsi, cik vien viņi atcerējās kopš savas nāves, daudzi no viņiem panācās uz priekšu, dedzīgi vēlēdamies atbildēt.

Taču veļi spēja vienīgi čukstēt. Vāja, bala skaņa, ne vairāk kā klusa elpa neko citu viņi nespēja izdvest.

Viņiem izmisumā grūstoties un spraucoties uz priekšu, Gallivespiāni nolaidās leja un šaudījās veļu priekšā turp un atpakaļ, lai aizkavētu viņus par daudz tuvoties. Veļu bērni dedzīgās ilgās skatījās augšup, un Lira uzreiz sa­prata, kāpēc: viņi noturēja spāres par dēmoniem, viņi no visas sirds vēlējās, kaut atkal varētu turēt rokās paši sa­vus dēmonus.

-Ak, tie nav dēmoni, Lira aiz līdzjūtības nenocietās. Ja mans dēmons būtu šeit, jūs visi drīkstētu viņu glau­dīt un viņam pieskarties, es apsolu…

Un viņa izstiepa rokas pret bērniem. Pieaugušie veļi kāpās atpakaļ, gurdeni vai sabiedēti, bet visi bērni drūz­mēdamies nāca uz priekšu. Viņi, nabadziņi, bija tikpat vieliski, cik migla, un Liras rokas tiem ikreiz izgāja cauri, tāpat arī Vila rokas. Veļu bērni blīvējās uz priekšu, viegli un bez dzīvības, lai sasildītos pie abu ceļotāju ritošajam asinīm un dobji pukstošajām sirdīm; gan Vils, gan Lira juta virkni vēsu, vāru pieskārienu, veļiem izejot caur viņu ķermeņiem un pa ceļam sildāmies. Abi dzīvie bērni juta, ka pamazītēm arī viņi kļūst miruši: viņiem nepiedereja bezgalīgi daudz dzīvības un siltuma, ko dot, viņi jau kļuva pavisam auksti, un izskatījās, ka bezgalīgajiem pūļiem, kas spiedās uz priekšu, nekad nebūs gala.

Beidzot Lirai vajadzēja lūgt veļus, lai tie atkāpjas.

Meitene pastiepa augšup rokas, teikdama: Lūdzu mēs vēlamies, kaut varētu pieskarties jums visiem, bet esam ieradušies te kādu uzmeklēt, un man vajag, lai jūs pa­stāstītu, kur viņš ir un kā viņu atrast. Ak, Vil, Lira teica, pieliekusi savu galvu viņējai, kaut es zinātu, ko darīt!

Veļus piesaistīja asinis uz Liras pieres. Tās kvēloja tik koši kā akmeņozola ogas krēslā, un daži tās aizskāra, ilgo­damies pēc saskares ar kaut ko tik vibrējoši dzīvu. Viena veļu meitene, kurai, dzīvai esot, vajadzēja būt aptuveni deviņus vai desmit gadus vecai, tramīgi pasniedzās, lai aizskartu asinis, un tad bailēs atrāvās, bet Lira viņai sa­cīja: Nebaidies mēs neesam te nākuši darīt tev pāri. Runā ar mums, ja vari!

Veļu meitene ierunājās, bet viņas vārajai balstiņai izdevās vien čuksts:

-   Vai to izdarīja harpijas? Vai viņas centas tevi ievainot?

-   Jā, Lira atteica, bet, ja tas ir viss, ko viņas var, tad es par tām neuztraucos.

-    Ak nē, tas nav… Ak, harpijas var izdarīt ko ļau­nāku…

-   Ko? Ko viņas dara?

Bet veļi negribēja to stāstīt. Viņi purināja galvu un stāvēja klusu, tikmēr kads zēns sacīja: Tas nav tik ļauni tiem, kas te ir pavadījuši jau simtiem gadu, jo pa tik ilgu laiku tu nogursti un viņas tevi nevar tik ļoti nobaidīt…

-    Harpijām visvairāk patīk runāt ar jaunajiem, sa­cīja pirmā meitene. Tas ir vienkārši… Ak, tas ir vien­kārši pretīgi. Viņas… es nespēju to stāstīt.

Viņu balsis neskanēja skaļāk par krītošām, sausām la­pām. Runāja tikai bērni; visi pieaugušie šķita iegrimuši tik senā letarģijā, ka varbūt vairs nekad nekustēsies un nerunās.

-   Klausieties, Lira teica, lūdzu, klausieties! Mēs, es un mani draugi, esam te ieradušies, jo gribam atrast zēnu vārdā Rodžers. Viņš te nav ilgi, tikai dažas nedēļas, tāpēc nepazīst pārāk daudz cilvēku, bet, ja jūs zināt, kur viņš ir…

Bet, pat to teikdama, Lira saprata, ka viņi var palikt šeit, kamēr novecos, visur meklēdami un ielūkodamies katrā sejā, un tomēr var nemūžam neieraudzīt neko citu kā vien niecīgu nāves daļiņu. Meitene juta pleciem uzguļamies izmisumu tik smagu, it kā tur tupētu harpija.

Tomēr Lira, zobus sakodusi, centās turēt galvu augšā. "Mēs esam šeit nokļuvuši," viņa domāja, "lai nu kā, ari tas pieder pie lietas."

Pirmā veļu meitene kaut ko čukstēja savā klusajā, gandrīz nedzirdamajā balsi.