Dzintara tālskatis

-   Nē, sieviete atbildēja, nevienas. Esmu runājusi ar zēnu viņš, šķiet, ir stūrgalvīgs un prot glabāt noslē­pumus. Nevaru uzminēt, ko viņš domā darīt. Runājot par Liru viņa ir pilnīgi neprognozējama.

-   Mans lord, karalis Ogunve ieteicās, vai drīkstam zināt, vai lēdija tagad pieder šai valdošajai padomei? Ja tā, kādas ir viņas funkcijas? Ja ne, vai viņu nevar aizvest uz kādu citu vietu?

-    Marisa ir mūsu gūstekne un mana viešņa, un viņas rīcībā var būt noderīga informācija, jo viņa ir bijusi izcila Baznīcas aģente.

-   Vai viņa šo informāciju atklās labprātīgi? Vai arī viņu vajadzēs spīdzināt? lords Roke jautāja un runādams vēroja sievieti.

Koulteres kundze iesmējās.

-   Biju domājusi, ka lorda Ezriela komandieri zinās, kā labāk uzzināt taisnību, nevis gaidīs to no spīdzināšanas, viņa teica.

Lords Ezriels nespēja netīksmināties par viņas bez­kaunīgo liekulību.

-    Es galvoju par Koulteres kundzes uzvedību, viņš teica. Dāma zina, kas notiks, ja viņa mūs nodos, lai gan šādas izdevības viņai nebūs. Tomēr, ja kādam nojums ir šaubas, atklājiet tās tūlīt, nebaidieties.

-    Man ir, karalis Ogunve atzinās, taču es apšaubu jūs, ne viņu.

-   Kāpēc? lords Ezriels vaicāja.

-    Ja viņa jūs kārdinātu, jūs nespētu pretoties. Bija pareizi viņu sagūstīt, bet nepareizi ieaicināt šajā ap­spriedē. Izrādiet viņai visādas laipnības, nodrošiniet vis­lielākās ērtības, bet novietojiet kaut kur citur un turieties no viņas tālāk.

-    Labi esmu jūs uzaicinājis aprunāties, lords Ez­riels piekrita, un man jāpieņem jūsu pārmetums. Jūsu klātbūtni es vērtēju augstāk nekā viņas, karali. Vajadzēs viņu aizvest prom.

Lords Ezriels pasniedzās pēc zvana, bet nepaguva pa­zvanīt, kad Koulteres kundze ierunājas:

-   Lūdzu, viņa neatlaidās, vispirms uzklausiet mani. Es varu palīdzēt. Esmu bijusi tuvāk Maģistērija centram nekā jebkurš cits, ko jus, iespējams, sameklētu. Es pazīs­tu viņu domāšanu un varu uzminēt, kā viņi rīkosies. Jūs prātojat, kāpēc gan man uzticēties, kas gan licis man viņus pamest? Tas ir vienkārši: viņi grasās nogalināt manu meitu. Maģistērijs neuzdrīkstas atstāt viņu dzīvu. Tajā mirklī, kad es atklāju, kas Lira ir kāda viņa ir kādi ir raganu pravietojumi par viņu -, es sapratu, ka man jāpamet Baznīca; es sapratu, ka esmu viņu ienaidniece, un viņi mani ienaidnieki; es nezināju, kas esat jūs vai kas jums esmu es tas bija noslēpums, bet es zināju, ka man jānostājas pret Baznīcu pret visu, kam viņi tic, un, ja to vajadzētu, arī pret pašu Visvareno. Es…

Koulteres kundze apklusa. Visi komandieri bija vērīgi klausījušies. Tagad viņa ielūkojās lordam Ezrielam sejā un šķita runājam ar viņu vien, sievietes balss skanēja klusi un kaislīgi, spulgās acis mirdzēja.

-    Esmu bijusi sliktākā māte pasaulē. Es ļāvu aizvest savu vienīgo bērnu, kad viņa vēl bija pavisam maza, jo man meita nerūpēja; es pievērsos tikai pati savai kar­jerai. Es par Liru nedomāju gadiem ilgi un, ja arī iedomā­jos, tad tikai ar nožēlu par apgrūtinājumiem, ko nesusi viņas piedzimšana.

Bet tad Baznīca sāka interesēties par Putekļiem un par bērniem, un manā sirdī kaut kas atdzīvojās es atce­rējos, ka esmu mate un Lira ir… mans bērns.

Tā kā pastāvēja draudi, es viņu no tiem glābu. Nu jau trīs reizes esmu iejaukusies, lai izrautu Liru no bries­mām. Pirmo reizi, kad savu darbu sāka Ziedojumu pado­me: es devos uz Džordanas koledžu un paņēmu viņu dzīvot pie sevis Londonā, kur varēju viņu no padomes aiz­sargāt… vismaz tā es cereju. Bet Lira aizbēga.

Otra reize bija Bolvangarā, kur es viņu atradu tieši laikā, zem zem asmens… Man gandrīz apstājās sirds… Tas bija tas, ko viņi mēs -, ko es biju nodarījusi citiem bērniem, bet, kad tas bija manējais… ak, jūs nevarat iz­prast tā mirkļa šausmas, ceru, ka jūs nekad necietīsiet tā, kā es toreiz… Taču es Liru atbrīvoju; es viņu no turienes izdabūju; es viņu paglābu otro reizi.

Bet, kaut arī es tā rīkojos, tomēr vēl jutu, ka esmu daļa no Baznīcas, biju tās kalpotāja, lojāla un uzticīga kalpo­tāja, atdevusies tai, jo veicu Visvarenā darbu.

Un tad es uzzināju raganu pravietojumu. Lira kaut kādā veidā drīzumā tikšot kārdināta gluži kā Ieva tā viņi sacīja. Kāda veida kārdinājums tas būs, es nezinu, bet galu galā viņa taču pieaug. Nav grūti to iedomāties. Un nu, kad to zina arī Baznīca, viņi Liru nogalinās. Ja viss ir atkarīgs no Liras, vai gan Baznīca riskēs, ļaujot viņai dzīvot? Vai viņi uzdrīkstētos pieņemt iespēju, ka Lira noraidīs šo kārdinājumu, lai ari kāds tas būtu?

Nē viņi ierobežosies ar Liras nogalināšanu. Ja tas būtu iespējams, viņi atgrieztos Ēdenes dārzā un nogali­nātu Ievu, pirms viņa tika kārdināta. Nogalināšana viņiem nesagādā grūtības; Kalvins pats ir pasūtījis bērnu slepkavību; viņi Liru nogalinātu krāšņā ceremonijā ar lūgšanām, vaimanām, psalmiem un korāļiem, bet no­galinātu. Ja Lira kritīs Baznīcas rokās, tad viņa ir pagalam.

Tāpēc, kad dzirdēju, ko saka ragana, es izglābu savu meitu trešo reizi. Es viņu aizvedu uz drošu vietu un gribēju tur palikt.

-   Jūs viņu sazaļojāt, — karalis Ogunve teica. Jus viņu turējāt nemaņā.