Dzintara tālskatis

Rožkoka spals bija pārogļojies un apsvilis, bet Vils ar vairākām krekla kārtām aptina plaukstu un darīja, kā Joreks lika. Tvaikiem šņācot un paceļoties, viņš juta metāla atomus galīgi savienojamies kopā un saprata, ka nazis ir tikpat ass kā senāk un vissvarīgākais bezgala neparasts.

Taču tas izskatījās citāds. Tas bija īsāks un izskatījās daudz mazāk elegants, katra savienojuma vieta bija ne­spodri sudrabaina. Tagad nazis izskatījās neglīts tāds, kāds arī bija, savainots.

Kad nazis bija pietiekami atdzisis, viņš to ielika mu­gursomā un, ignorēdams spiegus, sēdēja un gaidīja, kad atgriezīsies Lira.

Joreks meiteni bija aizvedis mazliet augstāk pa nogāzi uz tadu vietu, ko nevarēja redzēt no alas, un tur ļāva viņai apsēsties savu lielo ķepu šūpulī un patvērumā. Pante­leimons peles veidolā pieglaudās Liras krūtīm. Pārliecis viņai pāri galvu, Joreks piegrūda purnu meitenes apsvilušajām un nokvēpušajām plaukstām. Neteikdams ne vārda, lācis laizīdams saka tās tīrīt; viņa mēle apdegumus remdi­nāja, un Lira jutās tādā drošībā kā nekad mūžā.

Notīrījis viņas rokas no sodrejiem un dubļiem, Joreks ierunājās. Lira juta pret savu muguru vibrējam viņa balsi.

-    Lira Sudrabmēle, kas tas par plānu apmeklēt miru­šos?

-    Tas pie manis atnāca sapnī, Jorek. Es redzēju Ro­džera veli un sapratu, ka viņš mani sauc… Tu taču atce­ries Rodžeru; pēc tam kad mēs no tevis aizgajām, viņu nogalināja, tā bija mana vaina — vismaz man ir tāda sa­jūta. Un man šķiet, ka man vienkārši ir jāpabeidz iesāk­tais tas ari viss. Man jāiet un jāpalūdz piedošana, un, ja spēšu, Rodžers jāglābj no turienes. Ja Vils varēs atvērt ceļu uz Nāves zemi, tad mums tas jādara.

-   Varēt nav tas pats, kas vajadzēt.

-   Bet, ja to vajag un tu to vari, tad nevar būt nekāda attaisnojuma.

-    Kamēr tu esi dzīvs, tavs pienākums saistās ar dzīvi.

-    Nē, Jorek, viņa klusi teica, musu pienākums ir turēt solījumus, vienalga, cik grūti tas nāktos. Zini, klu­sībā es esmu līdz nāvei nobijusies. Un es vēlos, kaut ne­kad nebūtu redzējusi to sapni, un vēlos, kaut Vils nebūtu iedomājies izmantot nazi, lai tur nokļūtu. Bet tā nu ir noticis, tāpēc mēs no tā nevaram atteikties.

Lira juta, ka Panteleimons nodreb, un glāstīja viņu ar savām sāpošajām plaukstām.

-   Tomēr mēs nezinām, kā tur nokļūt, meitene turpi­nāja. Un neko nezināsim, iekams nebūsim mēģinājuši. Ko tu domā darīt, Jorek?

-   Es ar saviem ļaudīm atgriezīšos ziemeļos. Mēs neva­ram dzīvot kalnos. Te pat sniegs ir citādāks. Biju domājis, ka varēsim te palikt, bet vieglāk ir jūrā, pat siltā. To bija vērts uzzināt. Turklāt man šķiet, ka mēs būsim vaja­dzīgi. Es sajūtu karu, Lira Sudrabmēle, es to saožu un saklausu. Pirms došanās uz šejieni aprunājos ar Serafīnu Pekkalu, un viņa pastāstīja, ka iešot pie lorda Fā un ģiptiešiem. Ja sāksies karš, mēs būsim vajadzīgi.

Izdzirdusi savu veco draugu vārdus, Lira uztraucās un piecēlās sēdus. Bet Joreks vēl nebija beidzis. Viņš tur­pināja:

-   Ja jūs neatradīsiet ceļu laukā no Nāves zemes, mēs vairs netiksimies, jo man nav veļa. Mans līķis paliks uz zemes un kļūs par tās daļu. Bet, ja mēs abi ar tevi palik­sim dzīvi, tu Svalbārā vienmēr būsi gaidīta un godata viešņa, un tas pats attiecas uz Viļu. Vai viņš tev stāstīja, kā mēs tikāmies?

-   Nē, atbildēja Lira, — es zinu tikai to, ka tas noticis pie upes.

-    Viņš pret mani izturējās izaicinoši. Biju domājis, ka neviens tā neuzvestos, bet šis pusaudzis zēns pret mani izturējās pārāk bezbailīgi un bija pārāk gudrs. Nejūtos laimīgs, ka jums jādara tas, ko plānojat, bet nav neviena cita, kuram es uzticētu iet kopā ar tevi kā vien šis zēns. Jūs esat viens otra vērti. Jūs saderat kopā, Lira Sudrabmēle, manu mīļo draudziņ.

Meitene pastiepās, apvija rokas lācim ap kaklu un iespieda seju viņa kažokā, nespēdama parunāt.

Pēc minūtes, klusi piecēlies un atraisījis viņas rokas, Joreks pagriezās un klusi iegāja tumsā. Lirai šķita, ka viņa aprises gandrīz uzreiz pazūd apsnigušās zemes bal­tumā, bet varbūt tur vainīgas bija viņas asaru pilnās acis.

Kad Vils izdzirda uz takas soļus, viņš paskatījās uz spiegiem un teica: Nekustieties. Paskat nazis ir te. Es to negrasos izmantot. Palieciet tepat!

Viņš izgāja laukā un atrada Liru nekustīgi stāvam un raudam; Panteleimons vilka veidolā bija pavērsis seju pret melnajām debesīm. Lira bija pavisam klusa. Vienīgā gaisma nāca no ugunskura atlieku bālās atblāzmas snie­gotajā krastā, tā atstarojās no viņas mitrajiem vaigiem, savukārt razdama atspulgu Vila acīs, tā šie fotoni viņus sasaistīja klusā tīmeklī.

-    Es viņu tik ļoti mīlu, Vil! Lira drebošā balsī čuk­stēja. Un viņš izskatījās uecs! Viņš izskatījās izsalcis, vecs un skumīgs… Vai tagad tas paliek uz mūsu pleciem, Vil? Mēs tagad nevaram paļauties ne uz vienu citu, vai ne… Esam tikai mēs. Bet mēs vēl neesam pietiekami veci. Mēs esam tikai jauni… Mēs esam pārāk jauni… Ja nabaga Skorsbija kungs ir miris un Joreks ir vecs… Viss, kas jāpaveic, paliek mūsu ziņā.