Dzintara tālskatis

-   Mēs to varēsim, Vils atbildēja. Es vairs negrasos skatīties atpakaļ. Mēs to varēsim. Bet tagad mums jāpaguļ, un, ja paliksim šajā pasaulē, var ierasties tie žiropteri, pēc kuriem aizsūtījuši spiegi… Es tagad domāju izgriezties cauri atradīsim citu pasauli, kurā izgulēties, bet, ja spiegi nāks kopā ar mums, būs slikti citā reizē mēs nevarēsim no viņiem atbrīvoties.

-   Jā, Lira teica, nošņaukājās, ar delnas virspusi pārvilka pār degunu un ar abām rokām berzēja acis. Darīsim tā. Vai esi pārliecināts, ka nazis darbosies? Vai tu to pārbaudīji?

-    Es zinu, ka tas darbosies.

Ar Panteleimonu tīģera veidolā, cerēdami tā atbaidīt spiegus, Vils un Lira atgriezās pēc savām mugursomām.

-    Ko jūs darāt? vaicāja Salmekija.

-    Dodamies uz citu pasauli, Vils atbildēja, izņem­dams nazi. Varēja just, ka tas ir salabots; viņš nebija zi­nājis, ka ir tik ļoti to iemīļojis.

-    Bet jums jāgaida lorda Ezriela žiropteri, Taielijs stingri sacīja.

-    Mēs negrasāmies to darīt, atteica Vils. Ja tuvosie­ties nazim, es jūs nogalināšu. Nāciet kopā ar mums, ja jums tā vajag, bet jūs mūs nepiespiedīsiet palikt šeit. Mēs aizejam.

-   Tu meloji!

-   Nē, Lira ierunājās. Meloju es. Vils nemeloja. Jūs par to neiedomājāties.

-   Bet uz kurieni jūs ejat?

Vils neatbildēja. Pataustijies miglainajā gaisā, viņš iz­grieza atvērumu.

Salmekija teica: Tā ir kļūda. Jums tas jāsaprot un mūs jāklausa. Jūs neesat padomajuši…

-   Esam gan, Vils sacīja. Esam daudz domājuši, un to, ko esam izdomājuši, pastāstīsim rīt. Varat iet uz turieni, kurp ejam mēs, vai arī atgriezties pie lorda Ezriela.

Atvērās logs uz to pasauli, kurā Vils bija izmucis kopā ar Baruču un Baltamosu un mierīgi gulējis: uz siltu, bez­galīgu krastmalu ar papardēm līdzīgiem kokiem aiz kāpām. Viņš sacīja:

-   Šeit mēs gulēsim šeit tas derēs.

Izlaidis viņus cauri, Vils logu uzreiz aizvēra. Kamēr viņi abi ar Liru apgūlās turpat, kur bija, lēdija Salmekija stāvēja sardzē, bet kavalieris atvēra savu magnetīta rezonatoru un sāka raidīt ziņu tumsā.

16 Ieceru kuģis

PIE SPRAIŠĻOTĀ JUMTA, BRĪNUMAINĀ VEIDĀ PIEKARINĀTAS VIENĀ RINDĀ, MIRDZĒJA LAM­PAS UN DZIRKSTĪJA AR NAFTU UN NEATTĪRĪTU PETROLEJU PILDĪTI LUK­TURI, IZSTARODAMI SPULGOJOŠU GAISMU. DŽONS MILTONS

-Mans bērns! Mana meitai Kur viņa ir? Ko jūs esat izdarījuši? Mana Lira labāk jūs būtu izplēsuši gabalu no manas sirds kopā ar mani viņa bija drošībā, drošībā, un kur viņa ir tagad?

Koulteres kundzes kliedzieni atbal­sojas mazajā kambarītī adamantīna torņa augšā. Sie­viete bija piesieta pie krēsla, viņas mati — izbužināti, ap­ģērbs saplēsts un skatiens — mežonīgs; viņas dēmonspērtiķis, sasiets ar sudraba ķēdi, uz grīdas svaidījās un kārpījās.

Lords Ezriels sēdēja turpat tuvumā, kaut ko skribelēdams uz papīra lapiņas un nelikdamies par to ne zinis. Viņam blakus stāvēja dienestnieks, kurš nervozi skatījās uz sievieti. Kad lords Ezriels viņam pasniedza papīru, die­nestnieks salutēja un izsteidzās no istabas un viņam cieši pa pēdām viņa demons-terjers ar zemu nolaistu asti.

Lords Ezriels pagriezās pret Koulteres kundzi.

-    Lira? Godīgi sakot, man vienalga, viņš teica mie­rīgā, aizsmakušā balsī. Tam nožēlojamajam bērnam va­jadzēja palikt tur, kur viņa bija, un darīt to, kas viņai likts. Es vairs nevaru viņas dēļ šķiest laiku un līdzekļus; ja Lira atsakās pieņemt palīdzību, lai ar sekām tiek galā pati.

-   Tu tā nedomā, Ezriel, citādi tu nebūtu…

-    Katru vārdu es domāju nopietni. Tā jezga, ko viņa sacēla, proporcionāli stipri vien pārsniedz viņas labās īpašības. Parasta angļu meitene, ne pārāk gudra…

-   Viņa ir gudra! Koulteres kundze iesaucās.

-   Nu labi saprātīga, bet ne domājoša, impulsīva, ne­godīga, alkatīga…

-    Drosmīga, cēlsirdīga, mīloša.

-    Pilnīgi parasts bērns, kas ne ar ko neizceļas…

-    Pilnīgi parasta? Lira? Viņa ir unikāla. Padomā, ko viņa jau ir paveikusi. Neieredzi viņu, ja tev tā tīk, taču neuzdrīksties par savu meitu izteikties vīzdegunīgi. Un viņa ar mani bija drošībā, kamēr…

-    Tev taisnība, lords Ezriels pieceldamies teica. Viņa ir unikāla. Padarīt tevi padevīgu un iežēlināt tas nav ikdienišķs varoņdarbs. Viņa ir izdzēsusi tavu indi, Marisa. Viņa ir padarījusi tevi bezzobainu. Tavu uguni ir apdzēsis sentimentālas svētulības lietutiņš. Kas gan to būtu domājis? Nesaudzīgā Baznīcas aģente, fanātiskā bērnu vajātāja, derdzīgu mašīnu izgudrotāja, ar kurām bērnus sašķēlēt, tu meklēji šajās mazajās, pārbiedētajās būtnēs kādu grēka pierādījumu, bet ierodas nekompetents bēr­nelis ar nešpetnu muti un netīriem nagiem, un tu kluksti un slēp viņu zem spārniem kā vista. Labi, es atzīstu var­būt šim bērnam ir kāds talants, ko es pats neesmu ievēro­jis. Bet, ja tas aprobežojas ar tavu pārveidošanu par mīlošu māti, tad tas ir tikai tāds pavājš, pelēcīgs un nīkulīgs talantiņš. Bet tu nu tagad varētu gan izturēties mierīgi. Esmu lūdzis savus komandierus ierasties uz stei­dzamu apspriedi, un, ja tu nevari savaldīties un iztikt bez trokšņošanas, man vajadzēs tev aizbāzt muti.