Dzintara tālskatis

Zem smagā sitiena naža gals uz akmens palēcās. Vils nodomāja, ka visa viņa atlikusī dzīve ir atkarīga no tā, kas notiek šajā plānajā metāla trijstūrītī, šajā smailē, kas meklē atomos spraugas, un katrs viņa nervs ietrī­sējās, sajūtot ikvienas liesmu mēles noplaiksnīšanos un ikviena atoma atslābināšanos metāla kristāliskajā režģī. Pirms tas sākās, Vils bija domājis, ka uz akmeni var iedarboties tikai visaptveroša kurtuve, ka vajadzīgi vis­smalkākie instrumenti un iekārtas, bet nu viņš redzēja šos smalkos instrumentus un arī to, ka Joreks meistarīgi ir konstruējis labāko kurtuvi, kāda vien iespējama.

Joreks caur svirpstošo skaņu rēca: Domās turi to nekustīgu! Tev arī jākaļ! Tas ir tikpat lielā mērā tavs uz­devums kā mans!

Vils juta, ka visa viņa būtība sadreb zem akmens āmura belzieniem lāča dūrē. Bija sasilis arī otrs asmens gabals, un Liras lapotais zars vēdīja uz to karsto gāzi, lai abi posmi peldētu tās plūsmā un tiem netiktu klāt dzelzi postošais gaiss. Vils to visu juta un juta arī to, ka metāla atomi lūzuma vietā gulstas cits pie cita, atkal veidodami jaunus kristālus, nostiprinādamies un iztaisnodamies neredzamajā režģī, lai savienojums iznāktu labs.

Šķautne! Joreks rēca. Turi šķautni vienā līnijā!

Viņš bija gribējis teikt "savās domās", un Vils neka­vējoties to darīja, detalizēti sajuzdams izciļņus un pēc tam ikreiz atvieglojumu, šķautnēm nevainojami sakrī­tot. Tad savienojums bija gatavs un Joreks pievērsās nā­kamajam gabalam.

Jaunu akmeni! viņš uzsauca Lirai, un meitene no­meta pirmo akmeni malā un nolika vietā sildīties nākamo.

Pārbaudījis kurināmo, Vils pārlauza zaru uz pusēm, lai labāk varētu virzīt liesmas, un Joreks vēlreiz sāka darboties ar āmuru. Vils juta, ka viņa uzdevumam pievie­nojas vēl viena sarežģītības pakāpe, jo katru jauno ga­balu vajadzēja turēt precīzā saistījumā ar abiem iepriek­šējiem, un zēns saprata, ka, tikai darot to rūpīgi, viņš var Jorekam palīdzēt salabot nazi.

Tā darbs turpinājās. Vilam nebija jausmas, cik ilgs laiks jau pagājis; savukārt Lirai sāpēja rokas, asaroja acis, āda apsvila un apsārta un nogurumā sāpēja visi kauli, tomēr viņa novietoja katru akmeni tā, kā Joreks to vēlēja, un nogurušais Panteleimons pagaidām vēl bez lie­las piepūles plivināja spārnus pār liesmām.

Kad pienāca laiks beidzamajam savienojumam, Vilam džinkstēja galva un no garīgā sasprindzinājumā viņš bija tik noguris, ka gandrīz nespēja ielikt ugunskurā nākamo zaru. Viņam bija jāizprot katrs savienojums, citādi nazis neturētos kopā, un, nonākot līdz vissarežģītākajam, bei­dzamajam savienojumam, vajadzēja jau gandrīz pabeigto asmeni piestiprināt mazajam, pie spala palikušajam ga­baliņam: ja viņš nespētu pilnīgi apzinīgi to noturēt sais­tījumā ar visiem pārējiem, nazis vienkārši izjuktu, it kā Joreks nemaz nebūtu sācis šo darbu.

To juta arī lācis un ieturēja pauzi, tikai pēc tās sāk­dams karsēt pēdējo asmens gabalu. Joreks paskatījās uz Viļu, un viņa acīs zēns nespēja saskatīt neko, tikai neizdi­bināmi melnu mirdzumu. Tomēr viņš saprata: šis bija darbs, turklāt grūts, bet tajā viņi visi bija vienlīdzīgi.

Ar to Vilam pietika, tāpēc viņš atkal pievērsās uguns­kuram un raidīja savu iztēli uz salauzto spala galu, sasprindzis beidzamajam un grūtākajam darba posmam.

Tā Vils, Joreks un Lira kala nazi, un zēns nezināja, cik ilgi tas jau turpinās. Un, kad Joreks pēdējo reizi sita ar āmuru un Vils sajuta beidzamo miniatūro atomu sakārtošanos, lūzuma vietā tiem savienojoties, viņš noslīga uz alas grīdas, ļaudamies nogurumam. Lira blakus bija tādā pašā stāvoklī: viņas acis bija stiklainas un apsarkušas, mati sodrēju un dūmu pilni, un Jorekam pašam bija smaga galva un vairākās vietās apsvilusi vilna pār biezo, krēmbalto kažoku stiepās tumšas pelnu svītras.

Taielijs un Salmekija bija gulējuši pa kārtai, vienam visu laiku paliekot nomodā. Tagad nomodā bija viņa un kavalieris gulēja, bet, asmenim atdziestot un pārtopot no sarkana pelēkā un beidzot sudrabainā, Salmekija part­neri pamodināja, uzlikdama plaukstu viņa plecam. Taielijs uzreiz bija modrs.

Taču Vils nazi neaiztika viņš turēja delnu cieši tam līdzās -, karstums viņa rokai vēl bija par lielu. Spiegi uz klintsradzes atslābinājās, kad Joreks paaicināja Viļu:

-    Iznāc ārā.

Tad lācis sacīja Lirai: Paliec tepat un neaiztiec nazi.

Lira piesēdās tuvāk laktiņai, kur nazis dzisa, un Jo­reks viņai lika uzturēt uguni, neļaujot ugunskuram no­slāpt: vēl bija atlikusi beidzamā operācija.

Vils sekoja lielajam lācim uz tumšo kalna nogāzi. Pēc alas pekles aukstums acumirklī šķita ļoti skarbs.

-     Viņiem nevajadzēja šo nazi taisīt, Joreks sacīja, kad viņi bija nogājuši kādu gabaliņu. Varbūt man neva­jadzēja to labot. Esmu noraizējies, bet es nekad nerai­zējos pirms laika, nekad nešaubos. Tagad esmu šaubu pilns. Šaubas ir cilvēku, nevis lāču darīšana. Ja es kļūstu kā cilvēks, kaut kas ir aplami, kaut kas nav lāgā. Un es esmu to padarījis ļaunāku.

-    Bet, kad pirmais lācis izgatavoja pirmo bruņu ga­balu, vai tas arī nebija tikpat slikti?