Dzintara tālskatis

—Nebiju domājusi, ka tas ir tik mulsinoši, meitene atzinās. Tas man daudz ko pavēstīja. Es domāju, ka man tas ir skaidrs. Es tā domāju. Vispirms tas vēstīja par līdzsvaru. Tas pauda, ka nazis varot būt gan bīstams, gan arī darīt labu, bet šī robeža atrodoties tik vieglā, tik smalkā līdzsvarā, ka mazākā doma vai vēlme to varot novirzīt uz vienu vai otru pusi… Un tas nozīmēja tevi, Vil, tas nozīmēja to, ko tu vēlies vai domā, tikai aletiometrs nepateica, kāda doma būtu laba un kāda slikta.

Tad… tas sacīja "jā", viņa teica, pazibinādama acis uz spiegiem. Tas sacīja: "Jā, dariet to, salabojiet nazi."

Joreks uz viņu nosvērti palūkojās un tad vienu reizi palocīja galvu.

Taielijs un Salmekija nokāpa zemē, lai paskatītos tu­vāk, un Lira jautāja: Vai tev nevajag vairāk kurināmā, Jorek? Esmu pārliecināta, ka mēs ar Viļu varētu aiziet un kaut cik atnest.

Vils saprata viņas nodomu: prom no spiegiem viņi va­rētu parunāt.

Joreks teica: — Lejpus pirmās atradzes uz takas aug krūms ar sveķainu koksni. Atnesiet no tā, cik daudz varat.

Lira uzreiz pielēca kājās, un Vils devās viņai līdzi.

Mēness spoži apspīdēja pēdu nospiedumu taciņu sniegā, gaiss bija dzeldējoši auksts. Abi bērni jutās jestri, cerību pilni un ņipri. Viņi nesarunājās, kamēr nebija labu gabalu no alas.

-   Ko vēl tas vēstīja? Vils vaicāja.

-    Aletiometrs teica dažas lietas, ko es nesapratu un nesaprotu vēl tagad. Tas teica, ka nazis nozīmētu Putekļu nāvi, bet tad atkal, ka tas esot vienīgais veids, kā paturēt Putekļus pie dzīvības. Es to nesapratu, Vil. Aletiometrs pauda, ka tas esot bīstami, tas visu laiku to atkārtoja. Tas teica ja mēs… tu saproti… ko es domāju…

-   Ja mēs dodamies uz Nāves zemi…

-  Jā… ja mēs to darām… aletiometrs teica, ka mēs varētu nekad vairs neatgriezties, Vil. Mēs varētu tur neizdzīvot.

Vils neko neatbildēja, un nu viņi gāja mierīgāk, lūko­damies pēc Joreka pieminētā krūma, un klusēdami domāja, kā rīkoties tālāk.

-   Mums tomēr jāiet, viņš teica, vai ne?

-   Es nezinu.

-   Es domāju, tagad mēs zinām. Tev jārunā ar Rodžeru, un man ar manu tēvu. Mums jāiet.

-    Esmu nobijusies, Lira teica.

Viņš zināja, ka viņa nevienam citam neatzītos.

-    Vai aletiometrs teica, kas notiktu, ja mēs neietu? Vils jautāja.

-    Viens vienīgs tukšums. Tukšums. Es patiešām to ne­saprotu, Vil. Bet domāju: tas nozīmē, ka mums tomēr jāmēģina glābt Rodžeru, pat ja tas ir bīstami. Tikai tas nebūs tā kā toreiz, kad es viņu glābu no Bolvangaras; patiešām nesaprotu, ko es toreiz darīju, vienkārši devos prom un man paveicās. Gribu teikt tur bija visādi citi ļaudis, kas palīdzēja, piemēram, ģiptieši un raganas. Tur, kur mums jāiet tagad, nebūs neviena palīga. Un cik varu saprast… Savā sapnī es redzēju… Tā vieta bija… Tā bija nelāgāka par Bolvangaru. Tieši no tā es baidos.

-    Tas, no kā baidos es, pēc minūtes ierunājās Vils, viņā nemaz neskatīdamies, ir iestrēgt kaut kur un vairs nekad neredzēt māti.

No nekurienes zēnam atausa atmiņas: viņš bija pavi­sam mazs, vēl ne par ko neraizējās, un nu viņš saslima. Visu cauru nakti tā šķita māte tumsā bija sēdējusi pie viņa gultas, dziedādama šūpuļdziesmas un stāstīdama stāstus, un, kamēr skanēja viņas mīļā balss, Vils saprata, ka atrodas drošībā. Viņš nespēja tagad viņu pamest. Viņš nevarēja! Viņš māti pieskatītu visu savu mūžu, ja to vajadzētu.

Un Lira, it kā zinādama, par ko Vils domā, sirsnīgi teica:

-    Jā, taisnība, tas būtu briesmīgi… Zini, par manu māti es nekad neesmu aptvērusi… Es vienkārši augu savā nodabā, patiešām; es pat neatminos, ka mani kāds būtu turējis klēpi vai apmīļojis; bijām tikai mēs divi ar Panu, cik vien tālu varu atcerēties… Neatminos, ka ar mani kopā būtu bijusi Lonsdeilas kundze; viņa bija eko­nome Džordanas koledžā un tikai pārbaudīja, vai es esmu tīra tas bija viss, par ko viņa domāja; ak un manie­res… Bet tajā alā, Vil, es pa īstam jutu… ak, tas ir savā­di, Vil, es zinu, ka viņa ir darījusi briesmu lietas, bet es pa īstam jutu, ka viņa mani mīl un aprūpē… Viņa laikam domāja, ka es grasos mirt, visu laiku būdama aizmigusi, jādomā, es varēju saķert kādu slimību -, bet viņa nerimās mani pieskatīt. Un es atceros, ka vienreiz vai divreiz pamodos, un viņa mani turēja savās rokās… Es to tiešām atceros, esmu pārliecināta… Tā es rīkotos viņas vietā, ja man būtu bērns.

Tātad Lira nezināja, kāpēc visu šo laiku bija gulējusi. Vai viņam būtu tas jāpasaka un jāapgāna šīs atmiņas, kaut arī tās bija neīstas? Nē, protams, to viņš nedarīs.

—    Vai tas ir tas krūms? Lira rādīja.

Mēnesnīca bija pietiekami spoža, lai būtu redzama ik lapiņa. Vils noknieba zariņu, un uz viņa pirkstiem palika spēcīga priežu sveķu smarža.

-   Un tiem mazajiem spiegiem mēs nesacīsim itin neko, Lira piebilda.

Savākuši pilnas rokas ar krūma zariem, viņi gāja atpakaļ uz alu.

15 Kalve

IEDAMS STARP ELLES UGUNĪM, ES BAUDĪJU GARĪGUS PRIEKUS.

VILJAMS BLEIKS