Dzintara tālskatis

Ja arī Joreks brīnījās, kā tādi sīkaļas varētu viņam no­darīt kaut ko ļaunu, tad viņš to neizrādīja; lāča vaibsti bija grūti lasāmi, bet viņš bija arī pieklājīgs, un lēdija bija runājusi diezgan laipni.

-   Nāciet pie uguns, viņš aicināja. Ja esat izsalkuši, pārtikas te pietiek un vēl paliek pāri. Vil, tu iesāki runāt par nazi.

-    Jā, sacīja Vils, es domāju, ka tas nekad nevar notikt, bet nazis ir salauzts. Un aletiometrs Lirai pavēs­tīja, ka tu varētu to salabot. Es grasījos to prasīt pieklājīgāk: vai tu to vari, Jorek?

-   Parādi.

Vils izkratīja visus naža gabalus no maksts un nolika uz akmeņainās grīdas, rūpīgi tos sabīdīdams, kamēr tie visi ieņēma īstās vietas un viņš varēja redzēt, ka ir visi. Lira turēja paceltu degošu zaru, un tā gaismā Joreks pie­liecies cieši aplūkoja katru gabalu, vārīgi aizskardams tos ar milzīgajiem nagiem, paceldams un grozīdams tā un šitā un pētīdams lūzuma vietas. Vils apbrīnoja milzīgo, melno, āķiem līdzīgo nagu veiklību.

Tad Joreks atkal apsēdās, ēnā augsti paceltu galvu.

-   Jā, viņš teica, precīzi atbildēdams uz jautājumu un nebilzdams neko vairāk.

Saprazdama, ko viņš domā, Lira lūdza: Ak, bet vai tu to darīsi, Jorek? Tu neticēsi, cik tas ir svarīgi: ja mēs nazi nevarēsim salabot, tad varam nokļūt bezizejas stāvoklī, un ne mēs vien…

-   Man tas nazis nepatīk, Joreks teica. Es baidos no tā, ko tas var nodarīt. Nekad neesmu redzējis neko tik bīstamu. Visnāvējošākās kaujas mašīnas salīdzinājumā ar šo nazi ir niecīgas rotaļlietas; ļaunumam, ko tas spēj nodarīt, nav robežu. Būtu bezgala labāk, ja tas nekad nebūtu izgatavots.

-   Bet ar to… Vils iesāka.

Neļaudams viņam pabeigt, Joreks turpināja pats: Ar nazi tu vari darīt dīvainas lietas. Bet tu nezini, ko tas dara pats no sevis. Tavi nolūki var būt labi. Bet arī pašam nazim ir nolūki.

-   Kā tas var būt? Vils jautāja.

-   Instrumenta nolūki ir tas, ko tas dara. Āmurs grib sist, skrūvspīles cieši turēt, svira grib celt. Tie ir nolūki, kuriem viņi ir pagatavoti. Bet dažkārt instrumentam var būt citi pielietojumi, par kuriem tu nezini. Dažreiz, darīdams to, ko esi nodomājis tu, tu izdari ari to, kas atbilst naža nolūkiem, pats to nezinadams. Vai tu vari saskatīt šī naža asāko malu?

-    Nē, Vils atzinās, jo tā bija taisnība: šīs malas bie­zums sašaurinājās un tā kjuva tik plāna, ka acs to ne­varēja uztvert.

-    Kā tad tu vari zināt visu, ko nazis dara?

-    Nevaru. Bet man tomēr tas jālieto un jādara, ko spēju, lai palīdzētu piepildīties labajam. Nedarīdams neko, es būšu nederīgāks par nederīgu. Es grēkošu.

Lira uzmanīgi sekoja sarunai un, redzēdama, ka Jo­reks tomēr nevēlas salabot nazi, sacīja:

-    Jorek, tu zini, cik tie Bolvangaras ļaudis bija ļauni. Ja mēs nevarēsim uzvarēt, viņi tā turpinās mūžīgi. Tur­klāt, ja naža nebūs mums, viņi paši varētu to iegūt. Mēs par nazi neko nezinājām, kad es tevi pirmoreiz satiku, Jorek, un arī neviens cits nezināja, bet nu, kad mēs to zinām un esam nazi dabūjuši sev, mēs nevaram vienkārši pateikt nē. Tas būtu gļēvi, turklāt aplami, tikpat kā mēs to atdotu viņiem, teikdami: "Lietojiet vien, mēs jūs neka­vēsim." Labi, mēs nezinām, ko nazis dara, bet es taču to varu pavaicāt aletiometram, vai ne? Tad mēs zināsim. Un mēs varēsim domāt par to pareizi, nevis tikai izteikt mi­nējumus un baidīties.

Vils negribēja minēt savu personīgo, neatliekamāko iemeslu: ja nazis netiktu salabots, viņš nekad nenokļūtu mājās, vairs nekad neredzētu savu māti; viņa nekad neuz­zinātu, kas noticis, un domātu, ka viņš viņu pametis tāpat, kā to izdarīja Vila tēvs. Tieši nazis bija atbildīgs par to, ka viņi abi bija māti atstājuši. Vilam tas jāizmanto, lai atgrieztos pie viņas, citādi viņš sev nemūžam nepiedos.

Joreks ilgi neteica ne vārda un, pagriezis galvu, ska­tījās tumsā. Tad viņš lēni pieslējās kājās, cēlā gaitā piesoļoja pie alas izejas un lūkojās zvaigznēs: dažas bija tās pašas, ko viņš pazina ari ziemeļos, bet dažas viņam bija svešas.

Aiz muguras Lira uz uguns apgrozīja gaļu, un Vils aplūkoja, kā dzīst viņa ievainojumi. Taielijs un Salmekija klusi sēdēja uz savas klintsradzes.

Tad Joreks pagriezās.

-    Ļoti labi, es to darīšu ar vienu nosacījumu, viņš teica. Kaut arī jūtu, ka tā ir kļūda. Maniem ļaudīm nav ne dievu, ne veļu vai dēmonu. Mēs dzīvojam un mirstam tas ir viss. Cilvēku darīšanas mums nenes neko citu kā bēdas un nemieru, bet mums ir valoda, mēs karojam un lietojam ieročus; varbūt mums jānostājas kāda pusē. Tomēr pilnīgas zināšanas ir labākas nekā puszināšanas. Lira, nolasi savu instrumentu. Uzzini to, ko vaicā. Ja tu pēc tam to vēl gribēsi, es nazi salabošu.

Lira nekavējoties izņēma aletiometru un pievirzījās tuvāk ugunij, lai varētu saskatīt tā skalu. Šaudīgajā gais­mā bija grūti to redzēt, tāpēc nolasīšana aizņēma ilgāku laiku nekā parasti. Kad Lira samirkšķināja acis, nopūtās un izgāja no transa, viņas seja izskatījās satraukta.