Dzintara tālskatis

Tad, atraduši riteņu noliktavu, tulapi pūlējās sašķaidīt lielās sēklu pogaļas, taču tas nebija viņu spēkos. Mērija juta, ka draugi viņai visapkārt šausmās saspringst, no zemā uz­kalna virsotnes vērodami, kā pogaļa pēc pogaļas tiek svies­ta zemē, spārdīta un skrāpēta ar spēcīgo kāju nagiem, taču, protams, tām nenotika nekas ļauns. Mulefa uztrauca tas, ka putni vairākas pogaļas grūda, stūma un iebikstīja ūdenī, kur tās pa straumi gausi aizpeldēja uz jūru.

Tad lielie, sniegbaltie putni, mežonīgi karpīdamies un ar knābjiem durdami, šķaidīdami un plēsdami, ņēmās demolēt visu, ko vien redzeja. Mulefa visapkārt Mērijai žēli murmināja, un tas gandriz izklausījās pec dungošanas.

Es palīdzēšu, Mērija solīja. Savedīsim atkal visu kārtībā.

Bet nekrietnie putni vel nebija beiguši; augstu sacēluši skaistos spārnus, tie postažā notupās un iztukšoja zar­nas. Smaku vējš nesa augšup pa nogāzi; starp salauzta­jām sijām un izvandītajiem salmiem saradās zaļi-melnibrūni-baltu izkārnījumu čupas un peļķes. Tad, lempīgi gāzelēdamies, tie lielmanīgi aizslāja atpakaļ uz ūdeni un pa straumi aizzēģelēja atpakaļ uz jūru.

Tikai beidzamajam baltajam spārnam izgaistot pēc­pusdienas dūmakā, mulefa atkal ripinājās pa lielceļu at­pakaļ. Tos pildīja bēdas un dusmas, bet galvenokārt viņi uztraucās par pogaļu noliktavu.

No piecpadsmit pogaļām, kas tur glabājās, bija paliku­šas tikai divas. Pārejās bija iegrūstas ūdenī un zaudētas. Bet nākamajā upes līkumā atradās smilšu sēklis, un Mē­rija domāja, ka varēs tur ieraudzīt kādu aizķērušos po­gaļu; tāpēc, par pārsteigumu un uztraukumu mulefa, viņa novilka drēbes, apsēja ap vidu auklu un peldēja turp. Uz sēkļa viņa atrada nevis vienu, bet piecus dārgos riteņus un, izvērusi auklu caur to atmiekšķētajiem vidučiem, gausi peldēja atpakaļ, vilkdama tos sev līdzi.

Vēlāk vakarā, trūcīgās vakariņās pamielojušies ar sal­dajām saknēm, mulefa pastāstīja Mērijai, kāpēc bija tik ļoti uztraukušies par riteņiem. Reiz bijuši laiki, kad sēklu pogaļu bijis papilnam, toreiz pasaule bijusi bagāta un dzīvības pilna un mulefa ar saviem kokiem dzīvojuši vienos priekos. Bet pirms daudziem gadiem noticis kaut kas slikts no pasaules bija pazudis tikums -, tāpēc, par spīti visām pūlēm, mīlestību un uzmanību, ko mulefa varēja tiem sniegt, riteņu pogaļu koki iznīka.

11 Spāres

TAISNĪBA, KAS STĀSTĪJA ĻAUNĀ NOLŪKĀ, PĀRSPĒJ JEBKURUS IESPĒJAMOS MELUS.

VILJAMS BLEIKS

Ima kāpa pa taku uz alu, nesdama somā uz muguras maizi un pienu, bet sirdī nomācošu mulsumu. Vai gan viņai jelkad izdosies piekļūt aizmiguša­jai meitenei?

Ema pienāca pie akmens, kur sie­viete bija likusi atstāt ēdienu. To noli­kusi, viņa nedevās tūdaļ uz māju, bet pagājās mazliet tālāk uz augšu, alai garām, izlīda caur biezi saaugušiem rododendriem un devās tālāk augšup līdz vietai, kur koki kļuva retāki un sākās varavīksnes.

Tur viņa ar savu dēmonu rotaļājās: kāpelēja pa klints izciļņiem un ap zaļgani baltajiem ūdenskritumiem, aiz vērpetēm un caur šļakatām varavīksnes spektra krāsās, kamēr viņas matus un plakstiņus un dēmona-vāveres vilnu viscaur rotāja miljoni sīku, pērļainu lāsīšu. Pēc ro­taļas noteikumiem vajadzēja tikt augšā, par spīti vilinā­jumam neslaukot acis, un drīz vien saules gaisma dzirk­stīdama salūza sarkanā, dzeltenā, zaļā, zilā un visās starptoņu krāsās, bet līdz pat virsotnei viņa nedrīkstēja pārvilkt ar plaukstu acīm labākas redzēšanas nolūkā, citādi būtu zaudējusi spēli.

Emas dēmons Kulangs uzlēca uz klints pie pašas mazā augšējā ūdenskrituma robežas, un viņa domāja, ka viņš tūlīt pagriezīsies, lai pārliecinātos, vai viņa nav izslau­cījusi no skropstām mitrumu taču Kulangs to nedarīja.

Toties viņš cieši pieķērās klintij, neatlaidīgi skatī­damies uz priekšu.

Ema izslaucīja acis, jo līdz ar pārsteigumu, ko juta viņas dēmons, rotaļa beidzās. Kad Ema parapas uz augšu, lai paskatītos pāri klints malai, viņa izbrīnīta sastinga ar vaļēju muti, jo lejup raudzījās tada radījuma purns, kādu viņa nekad nebija redzējusi: tas bija lācis, taču milzīgs, baiss, četrreiz lielāks par brūnajiem meža lāčiem un ziloņ­kaula baltumā, ar melnu degunu, melnām acīm un tik ga­riem nagiem kā dunči. Lācis atradās tikai rokas stiepiena attālumā. Viņa varēja saskatīt ik matiņu uz tā galvas.

-    Kas tur ir? ierunājās zēna balss, un, kaut arī Ema nesaprata šos vārdus, to jēgu viņa uztvēra diezgan viegli.

Pēc brīža blakus lācim parādījās zēns: mežonīga izska­ta, drūmu skatienu un izvirzītu žokli. Un vai tā putnveida būtne viņam blakus bija dēmons? Bet nu gan dī­vains putns tas nelīdzinājās nevienam no agrāk redzē­tajiem. Pielidojis pie Kulanga, tas īsi noteica: Draugi. Mēs nedarīsim tev pāri.

Lielais, baltais lācis vispār nebija pakustējies.

-   Nāc augšā, zēns sacīja, un viņas dēmons sacīto at­kal padarīja viņai saprotamu.

Māņticīgās šausmās vērodama lāci, Ema uzrāpās bla­kus mazajam ūdenskritumam un nedroši nostājās uz ak­meņiem. Kulangs kļuva par taureni un mirkli nosēdās viņai uz vaiga, bet tad atkal to atstaja, lai lidinātos ap otru dēmonu, kas mierīgi sēdēja zēnam uz rokas.