Dzintara tālskatis

Platībā, ko pārzināja šī nometne, atradās pusducis birz­talu. Tālāk bija vēl citas birzis, taču par tām atbildēja citas mulefa grupas. Ik dienas bariņš ļaužu devās pārbau­dīt spēcīgo koku labklājību un savāca katru nokritušo pogaļu. Ko ieguva mulefa, tas bija skaidrs, bet kāds labums no šīs mijiedarbības bija kokiem? Kādu dienu Me­rija to saprata. Viņai jājot kopā ar grupu, piepeši at­skanēja skaļš krakšķis, un visi apstājās, ielenkuši vienu būtni, kurai bija ieplīsis ritenis. Katra grupa sev līdzi nesa vienu vai divus rezerves riteņus, tāpēc zalifa salauzto riteni drīz aizstāja ar jaunu, bet salauztais tika rūpīgi ievīstīts audekla un nogādāts atpakaļ apmetnes vietā.

Tur viņi riteni uzlauza un izņēma no tā visas sēklas plakanas, bālas, ovālas, tik lielas ka Mērijas mazā pirkstiņa nags -, un katru sēklu rūpīgi izpētīja. Viņi paskaidroja, ka pogaļas, ja tās vispār pārplīstot, esot bez apstājas jādauza; tas notiekot uz cietajiem ceļiem, un sēklas turklāt esot grūti dīgstošas. Bez mulefa uzraudzības visi koki iznīktu. Abas sugas bija atkarīgas viena no otras, turklāt to noteica tieši eļļa. Tas šķita grūti saprotams, bet radījumi laikam apgalvoja, ka viņu domu un jūtu centrs esot eļļa; jaunajiem nebija veco gudrības, jo viņi nevarēja izmantot riteņus un tādējādi arī nevarēja caur saviem nagiem absorbēt eļļu.

Un nu Mērija sāka saskatīt saistību starp mulefa un jau­tājumu, kas viņu nodarbināja dažus beidzamos mūža gadus.

Bet, iekams viņa varēja to pētīt tālāk (sarunas ar mu­lefa bija garas un sarežģītas, jo tiem patika mācīt, skaid­rot un savus argumentus ilustrēt ar dučiem piemeru, it kā viņi nekad neko neaizmirstu, un par visu, ko kaut kad bija uzzinājuši, bija acumirklī gatavi dot norādījumus), apmetnes vietai uzbruka.

Mērija uzbrucējus pamanīja pirmā, lai gan nezināja, kas viņi ir.

Tas notika krietni pēc pusdienas, kad viņa palīdzēja labot būdas jumtu. Mulefa cēla tikai vienstāva mājas, jo viņi nebija kāpelētāji, bet Mērija ar prieku pacēlās virs zemes, un, kad viņai bija ierādīts, kas darāms, viņa ar savām divām rokām varēja salmus nolikt un piesiet pie jumta vajadzīgajā vietā daudz ašāk, nekā spētu mulefa.

Tātad Mērija, atspiedusies pret jumta spārēm, ķēra augšup mestos niedru kūļus un baudīja vēso pūsmu no tās puses, kur bija ūdenskrātuve, tas mazināja karstās saules iespaidu -, kad skatienu piesaistīja balts zibsnis.

Tas nāca no tālīnā spožuma, ko viņa bija noturējusi par jūru. Aizsegusi acis pret sauli, Mērija ieraudzīja vienu divas vairākas garu, baltu buru flotiles, kas kādu ga­balu tālāk iznira no siltās dūmakas un ar klusu grāciju devās uz upes grīvu.

Mērij! zalifa sauca no lejas. Ko tu ieraudzīji?

Viņa nezināja, kā mulefa dēvē buras vai kuģi, tāpēc sa­cīja: gari, balti, daudz.

Zalifa tūliņ deva trauksmes signālu, un visi, kas to dzir­dēja, pārstāja strādāt un steidzās uz apmetnes centru, sauk­dami jaunos. Minūtes laikā visi mulefa bija gatavi bēgt.

Mērijas draudzene Atāla sauca: Mērij! Mērij! Nāc! Tulapi! Tulapi!

Viss bija noticis tik ātri, ka Mērija gandrīz nebija pagu­vusi pakustēties. Baltās buras, viegli virzīdamās pret straumi, tikmēr jau bija iepeldējušas upē. Mēriju iespai­doja jūrnieku disciplīna: viņi lavierēja ļoti ātri, buras kus­tējās saskaņoti kā gājputni barā un visas vienlaikus mai­nīja virzienu. Tās bija ļoti skaistas šīs sniegbaltās, smuidrās buras, kas liecās, kustējās un piepūtās…

Buru bija vismaz četrdesmit, un tās traucas pa upi uz augšu daudz ātrāk, nekā viņa bija domājusi. Taču uz klāja nemanīja komandas, un tad viņa saprata, ka tie nemaz nav kuģi: tie bija gigantiski putni, bet šķietamās buras to spārni, viens priekšā un viens aizmugurē, un tos turēja taisnus, lieca un sakārtoja pašu putnu musku]u spēks.

Nebija laika stāvēt un pētīt, jo putni, sasnieguši krastu, jau rāpās malā. To kakli bija slaidi kā gulbjiem un knābji tik gari kā Mērijas apakšdelms. Spārni divtik pārsniedza viņas garumu, un nu sabijusies un bēgot atskatīdamās viņa redzēja, ka putniem ir spēcīgas kājas; nebija brīnums, ka tie ūdenī bija pārvietojušies tik ātri.

Viņa sekoja pa pēdām mulefa, kuri, steigdamies no ap­metnes uz lielceļu, sauca Mēriju. Viņa tos sasniedza tieši laikā: draudzene Atāla gaidīja un, tiklīdz Mērija uzrāpās viņai mugurā, atspērās ar kājām pret ceļu un traucās augšup pa nogāzi pakaļ biedriem.

Putni, nevarēdami pa zemi tik ātri kustēties, drīz meta vajāšanai mieru un atgriezās apmetnē.

Tie ņurdēdami un rūkdami rāva vaļa pārtikās glabā­tavas un, rīdami kaltēto gaļu un visus uzglabāšanai pare­dzētos augļus un graudus, atplēta savu milzīgos, nežēlī­gos knābjus. Viss, kas vien bija ēdams, tika notiesāts ne­pilnas minūtes laikā.