Dzintara tālskatis

Tēvs Gomess palocīja galvu. Viņa dēmons, liela, zaigo­joša zaļa vabole, noklikšķināja cietos spārnus.

Prezidents atvēra atvilktni un sniedza jaunajam pries­terim salocītu papīru žūksni.

-    Šeit ir viss, kas mums zināms par šo sievieti, viņš teica, par pasauli, no kuras viņa nāk, un par vietu, kur viņa beidzamo reizi redzēta. Izlasiet kārtīgi, mans dargais Luis, un ejiet ar manu svētību.

Agrāk viņš nekad nebija lietojis priestera priekšvārdu. Tēvs Gomess juta acīs iedzeļam prieka asaras un ardievodamies noskūpstīja prezidentu.

tu esi Lira.

Tad vina saprata, ko tas nozimē, un jutās apskurbusi, pat sapnī; vina juta pleciem uzgu­lām milzīgu nastu. Darot to vēl smagāku, ap meiteni atkal saklāvās miegs, un Rodžera seja atkāpās ēnā.

Labi, es… es saprotu… Mūsu pusē ir visvi­sādi cilvēki, piemēram, doktore Malone… Vai zini, ka ir vēl otra Oksforda, Rodžer, tieši tāda kā mūsējā? Nu, vina… Es vinu atradu… Vina palīdzēs… Bet patiesībā ir tikai viena persona, kura…

Saskatīt mazo zēnu tagad bija gandrīz ne­iespējami, un viņas domas pletās un traucās prom kā aitas pļavā.

Bet mēs viņam varam uzticēties, Rodžer, es zvēru, vina teica, saņēmusi beidzamos spēkus,

7 Mērija vienatnē

KĀ DEJĀ BEIDZOT CĒLĀS DIŽENIE KOKI,

PLEZDAMI ZARUS, BAGĀ­TĪGI PIEBĒRTUS AR AUGļIEM…

DŽONS MILTONS

Gandrīz vienlaikus kārdinātāja, kuru tēvam Gomesam bija likts izsekot, pati tika kārdināta.

Paldies, nē, nē, tas ir viss, kas man vajadzīgs, paldies, doktore Merija Malone teica vecajam pārim olīvu birzī, kad viņi centās viņai dot vairāk pārtikas, nekā viņa varēja panest.

Viņi šeit dzīvoja izolēti un bez bērniem, baidīdamies no Rēgiem, ko bija manījuši starp sudrabaini zaļajiem ko­kiem; taču, Mērijai Malonei nākot pa ceļu, Rēgi bija izbi­jušies un aizlidojuši. Vecais pāris bija Mēriju laipni uzņē­mis savā mazajā, vīnogulājiem apaugušajā lauku mājiņā, cienājis ar vīnu, sieru, maizi un olīvām un nu negribēja laist prom.

Man jāiet tālāk, Mērija atkārtoja, paldies, jūs esat ļoti laipni… es nevaru to panest… nu labi, vēl vienu mazu gabaliņu siera… paldies…

Acīmredzot viņi saskatīja Mērijā talismanu, kas sargā no Rēgiem. Viņa vēlējās, kaut tā būtu. Savā Čitagaces pasaulē pavadītajā nedēļa viņa bija redzējusi pietiekami daudz pos­tījumu, pietiekami daudz Regu apēstu pieaugušo un mežo­nīgu bērnu, kas rakņājas atkritumos, tāpēc šie eteriskie vampīri iedzina viņa šausmas. Sieviete vienīgi zināja, ka Regi tiešām beg, tiklīdz viņa parādas, bet viņa nevarēja palikt kopā ar katru, kas to vēlējās, jo vajadzēja iet tālāk.

Atradusi vietu pēdējam mazajam, vīnogulājā lapā ietī­tajam kazas siera gabaliņam, viņa pasmaidīja, vēlreiz palocījās un beidzamo reizi padzērās no avotiņa, kas bur­buļoja starp pelēkajiem akmeņiem. Tad viņa liegi sasita plaukstas, tāpat kā mēdza darīt vecais pāris, apņēmīgi pagriezās un devās prom.

Doktore Malone izskatījās izlēmīgākā nekā jutās. Bei­dzamie sakari ar subjektiem, kurus viņa dēvēja par Ēnu daļiņām, bet Lira par Putekļiem, bija notikusi uz viņas datora ekrāna, un pēc to instrukcijas viņa bija datoru iznīcinājusi. Tagad Mērija bija neziņā. Putekļi bija mācī­juši, lai doktore iziet caur spraugu Oksforda, kur viņa bija dzīvojusi, uz Oksfordu Vila pasaulē, un viņa bija to darījusi lai šajā unikālajā citā pasaulē justos apreibusi un drebētu, skatot brīnumus. Pēc tam viņas vienīgais uz­devums bija uzmeklēt zenu un meiteni un tad tēlot kārdi­nātāju čūsku, lai ko tas arī nozīmētu.

Un tā viņa gāja, pētīja un taujāja, un neko neatrada. "Bet tagad," viņa domāja, pa mazo taciņu nogriezdamās prom no olīvu birzs, "vajadzēs meklēt padomu".

Aizgājusi pietiekami tālu no mazās lauku mājiņās lai būtu droša, ka netiks iztraucēta, viņa apsēdās zem prie­dēm un attaisīja mugursomu. Somas dibena, ietīta zīda šallē, gulēja grāmata, kas viņai piederēja jau divdesmit gadus: komentāri par ķiniešu pareģošanas metodi I Ching.

To viņa bija ņēmusi līdzi divu iemeslu dēļ. Mērija bija sentimentāla: gramatu viņai bija dāvājis vectētiņš, un skolas gados viņa bieži bija to lasījusi. Otrs iemesls bija tads, ka, pirmo reizi ienākusi Merijas laboratorijā, Lira bija jautājusi: "Kas tas ir?" un rādījusi uz plakātu pie durvīm, uz kura bija attēloti I Ching simboli. Drīz pēc tam, aizrautīgi lasīdama datora, Lira uzzinaja (viņa to vēlējās), ka Putekļiem ir daudz citu veidu, kā sarunāties ar cilvēciskām būtnēm, un viens no tiem ir Ķīnas metode, kur tiek izmantoti šie simboli.

Tāpēc, steigā kravādamās, lai atstātu savu pasauli, Merija bija paņēmusi līdzi tā saukto "Pārmaiņu grāmatu" un mazus pelašķu stiebriņus, ar kuriem viņa to lasīja. Nu bija pienācis bridis tos pielietot.

Izklājusi uz zemes zīdu, viņa uzsāka šo procesu, dalī­dama un skaitīdama, dalīdama un skaitīdama un atlīk­dama sānis būdama ziņkārīgā, emocionāla pusaudze, viņa to bija darījusi visai bieži, bet diezin vai vēlāk pēc tam. Mērija gandrīz bija aizmirsusi, kā tas darāms, bet drīz ri­tuāls atgriezās atmiņā un kopā ar to arī miers un koncen­trēta uzmanība, kam bija ļoti liela loma, runājot ar Ēnām.