Dzintara tālskatis

-   Drosmi, doktor Kūper, tēvs Makfeils teica. Mums nepieciešams, lai jūs būtu stiprs un drošsirdīgs! Priekšā stāv liels darbs, jāizcīna liela cīņa. Jums jāizpelnās Visva­renā piedošana, pilnīgi sadarbojoties ar mums, neko ne­slēpjot, pat ne nepārdomātus pieņēmumus, pat tenkas ne. Tagad es gribu, lai jūs koncentrētu visu savu uzma­nību un atsauktu atmiņā, ko jūsu kolēģis sacīja. Vai viņš veica kādus eksperimentus? Vai atstāja kādas piezīmes?

Vai savu noslēpumu kādam uzticēja? Kādu aprīkojumu izmantoja? Padomājiet par visu, doktor Kuper! Jūsu rīcibā bus spalva un papīrs, un laiks, cik vien to vajadzēs.

Ši telpa nav pārāk ērta. Vajadzēs jus pārvietot kādā piemērotākā vietā. Vai jums vajadzīgs kaut kas, pie­mēram, no mēbelēm? Vai dodat priekšroku rakstīšanai pie galda vai pie pults? Varbūt jūs vēlētos rakstāmma­šīnu? Varbūt jūs labprātāk diktētu stenogrāfīstei?

Dariet to zināmu sargiem un dabūsiet visu, kas vaja­dzīgs. Bet es vēlos, doktor Kūper, lai jūs ik brīdi domātu par savu kolēģi un viņa teoriju. Jūsu galvenais uzdevums ir atsaukt atmiņa un, ja vajadzīgs, atklāt to, ko zināja viņš. Tiklīdz būsit izlēmis, kādi instrumenti jums vaja­dzīgi, dabūsiet arī tos. Tas ir svarīgs uzdevums, doktor Kūper! Jūs varat būt laimīgs, ka jums tas uzticēts. Sakiet paldies Visvarenajam.

Es to darīšu, tēv prezident! Es to darīšu!

Sagrābis savu bikšu vaļīgo jostu, filozofs piecēlās un klanījās atkal un atkal, gandrīz pats to neapjauzdams, kamēr Konsistorija Disciplinārās tiesas prezidents atstāja viņa celli.

Tajā vakarā Gallivespiānu izlūks kavalieris Taielijs pa Ženēvas takām un alejām mēroja ceļu, lai satiktos ar savu kolēģi lēdiju Salmekiju. Tas viņiem abiem bija bīstams ceļojums, bīstams arī ikvienam un jebkuram, kas mestu viņiem izaicinājumu, bet neapšaubāmi briesmu pilns mazajiem Gallivespiāniem. Ne viens vien klaiņojošs kaķis bija ņēmis galu no viņu piešiem, bet vēl tikai pirms ne­dēļas kavalieris gandrīz bija zaudējis roku kašķaina suņa zobos; viņu bija glābusi vienīgi lēdijas ātrā rīcība.

Viņi satikās septītajā no nozīmētajām tikšanās vietām, nekoptā skvēriņā starp platānas saknēm, un dalījās jau­numos. Lēdijas Salmekijas konlaktpersona no Apvienī­bas iepriekš tajā pašā vakarā bija viņai pastāstījusi, ka viņi no Konsistorija tiesas prezidenta saņēmuši drau­dzīgu uzaicinājumu ierasties, lai apspriestu savstarpēji interesējošus jautājumus.

-   Ašs darbiņš, kavalieris atzina. Tomēr simts pret vienu, ka viņš nav tiem stāstījis par savu algoto slepkavu.

Taielijs pastāstīja lēdijai Salmekijai par plānu noga­lināt Liru. Viņa nebija pārsteigta.

-   Ta ir loģiska ricība, lēdija atteica. Ļoti loģiski cilvē­ki. Taielij, kā tu domā, vai mēs vel jelkad redzēsim šo bērnu?

-   Nezinu, taču es to vēlētos. Laimīgi, Salmekij! Rīt pie strūklakas.

īsaja sarunā palika neminēts tas, par ko viņi nekad ne­runāja, viņu īsais mūžs salīdzinājumā ar cilvēku mūža ga­mmu. Gallivespiani dzīvoja deviņus desmit gadus, reti kad ilgāk, un Taielijs ar Salmekiju vadīja savu astoto mūža gadu. No vecuma viņi nebaidījās Gallivespiānu jaudis nomira pilnā spēka un enerģijas plaukumā, ziedu laikos, pēkšņi, un bērnība viņiem bija loti īsa. Salīdzinājuma ar Gallivespianiem tada bērna kā Liras mūžs stiepās tiktai nākamībā, ciktāl raganu mūža ilgums parsniedza Liras dzīves garumu.

Kavalieris atgriezās Sv. Džeroma koledžā un sāka sa­cerēt ziņojumu, ko lordam Rokem nosūtīt ar magnetīta rezonatoru.

Bet, kamēr kavalieris Taielijs runāja ar Salmekiju, prezidents aizsūtīja pēc tēva Gomesa. Viņa kabinetā viņi kādu stundu kopīgi lūdzās, un pec tam tēvs Makfeils jau­najam priesterim priekšlaicīgi atlaida grēkus, lai Liras slepkavība nemaz neskaitītos slepkavība. Tēvs Gomess likās pārvērties; noteiktība, pluzdama viņa vēnās, šķita darām viņa acis gaužām dzirkstošas.

Viņi diskutēja par praktiskiem pasākumiem, par naudu un daudz ko citu, un tad prezidents teica: Tiklīdz pametisit šo vietu, tēv Gomes, jūs būsiet uz visiem lai­kiem pilnīgi nošķirts no jebkuras palīdzības, ko mēs va­ram sniegt. Jūs nekad nevarēsit atgriezties; jūs nesaņem­siet no mums nekādas vēstis. Nevaru jums dot labāku padomu par šo: nemeklējiet bērnu. Tas neattaisnosies. Labāk meklējiet kārdinātāju. Sekojiet kārdinātājai, un viņa jūs aizvedīs pie bērna.

-   Viņa? tēvs Gomess satriekts pārvaicāja.

-   Jā, vina, tēvs Makfeils atteica. Tik daudz mēs uzzi­nājām no aletiometra. Tā pasaule, no kuras nāk kārdi­nātāja, ir dīvaina. Jūs redzēsiet daudz ko, kas jūs satrieks un pārsteigs, tēv Gomes. Neļaujiet šīm dīvainībām sevi atraut no svētā uzdevuma, kas jums jāveic. Es uzticos, viņš laipni piebilda, jūsu ticības spēkam. Ļaunu spēku vadīta, šī sieviete ceļo uz vietu, kur viņa galu galā var sastapt bērnu, lai laikus viņu kārdinātu. Tas ir, protams, ja mums neizdosies meiteni aizvākt no viņas pašreizējās atrašanās vietas. Tas paliek mūsu pirmais uzdevums. Jums, tēv Gomes, tiek dota mūsu maksimālā garantija, ka izgāšanās gadījumā pekles spēki tomēr neuzvarēs.