Dzīvoklis bez numura

Cik gan cilvēku te nav dzīvojuši bez viņa, cik dau­dzi tāpat bezmiegā nav vārtījušies pa gultu! Cik gan izgarojumu nav sakrājies šajās sienās un mēbelēs! Tā­dēļ arī šī uzbāzīgā īpatnējā smaka, kas atgādināja gan grīdu vasku, gan vecu sviestu, gan nostāvējušos cigāru dūmus, gan lētas ziepes. Katrs cilvēks, kas te apmetās kaut uz vienu dienu, ienesa ko jaunu istabas atmosfērā. Izvēdināt to nekādi nevarēja. Tieši otrādi, iela ar ogļu putekļiem un benzīna tvanu vēl maksāja savus meslus istabas mistrotajam gaisam.

Jau atkal pagājušas divas diennaktis, četrdesmit astoņas stundas, kas sastāvēja no neskaitāmām garām minūtēm. Atkal Ēriks Krapovskis bija izgājis šķietamās darīšanās, atkal par tām pļāpājis ar šveicaru, atkal sku­binājis viesnīcas restorāna apkalpotāju, izlikdamies, ka jāsteidzas. Taču īstās darīšanas nekustējās no vietas. Atkal viņš bija pavadījis divus vakarus sasprindzinātās gaidās, ieklausoties te klusos, te skaļos soļos, kas tipi­nāja, šļūca, klaudzēja, dimdēja gaitenī. Pulksten desmi­tos trokšņi parasti norima, un Ēriks zināja, ka pie viņa neviens vairs nenāks. Tad viņš izģērbās un ar iekšēju tukšuma sajūtu likās gultā, lai atkal cīnītos ar bezmiegu, lai atkal apsvērtu visādas varbūtības, kas kavējušas sa­karnieku ierasties, lai atkal teiktu sev, ka nekas nav mainījies.

Pašreiz kā par brīnumu lietus nelija. Rudenīgā saule dāvāja drūmajai istabai mazliet atvasarīga_ gaišuma. Saulains laiks vienmēr veicina optimismu. Ēriks dziļi ieskatījās sevī un nāca pie atziņas, ka varbūt tomēr kaut kas mainījies. Ne jau daudz, tikai mazs sīkums. Šis sīkums saucās Skaidrīte. Kopš dažām dienām vien­muļajā, neauglīgām gaidām piepildītajā mirkļu rakstā radies spilgts plankumiņš. Kā jau katru gleznu, to tā īsti varēja redzēt tikai no tālienes. Patīkami atcerēties jauko meiteni, trauslo, piemīlīgo seju, acis, kas brīžiem likās brūnas, brīžiem zaļganas, un galvenais — raksturu. Virspusē pasvītrots draiskums, izteicieni, droši vien aiz­gūti no skolas žargona, dziļumā — līdzjūtīga sirds ar straujiem impulsiem, spējīga uz stipru mīlu un stipru naidu.

Kāds klauvēja. Gaidītais biedrs? Nē, tas dienā ne­nāktu. Skaidrīte? Nē, drīzāk apkopēja. Patiešām, tā bija viņa.

—    Labdien, Krapovska kungs, — teica Elize Svempa. — Kāds cilvēks šveicaram priekš jums nodevis šo vēstuli.

Viņa pasniedza zaļu aploksni un, piemetinājusi, ka apkopšot istabu vēlāk, atkal aizgāja.

Krapovskis nepacietīgi atplēsa to. Tur bija tikai divi teikumi: «Palieciet viesnīcā. Atnākšu pēc trim dienām.»

Vairāk nekā. Ne uzrunas, ne paraksta. Likdams sēr­kociņu pie vēstules, Ēriks mazliet pabrīnījās, ka arī uz aploksnes nekas nav rakstīts.

Beidzot skaidrība. Tātad nekas ļauns nav noticis. Nu vairs gaidīšana nebūs tik grūta. Ēriks atstiepās gultā, kas arī pēkšņi vairs nelikās tik neērta, un pirmo reizi šajās dienās paņēma rokā grāmatu. Pie lasīšanas viņš tomēr netika, jo atkal kāds klauvēja.

—     Iekšā! — sauca Ēriks, domādams, ka apkopēja.

Durvīm atveroties, radās caurvējš, un sadegušās vēs­tules pelni melnām pārslām aizvirmoja pa istabu.

—    Vai drīkstu ienākt? — jautāja nedroša balss.

Vienā rāvienā Ēriks pietrūkās kājās.

—     Skaidrīt?!

—    Jā, es, — meitene klusi atsaucās un sāka no­maukt cimdus.

Mitrā āda negribēja padoties. Viņa nepacietīgi ar zo­biem ieķērās cimdā un novilka to.

«Cik viņa vēl bērnišķīga!» nodomāja Ēriks, vērojot šo meitenīgo paradumu.

Skaidrīte apsēdās krēslā un ik brīdi pārmainīja sa­krustotās kājas. Cik labi, ka galds neļāva tās saskatīt. Šodien viņa bija uzvilkusi savas labākās zeķes, bet ceļā kāda mašīna tās bija aptriepusi ar dubļiem.

Ēriks klusēja. Ne jau tāpēc, ka nebūtu ko teikt, — bet tādēļ, ka sirds bija pārpilna. Kopš brīža, kad Skaid­rīte pirmo reizi bija ieradusies viņa istabā (toreiz vilt­niece izlikās meklējam māti), jaunieši mēdza šķirties tikai uz dažām stundām. Un tomēr puisim joprojām ne­apnika raudzīties meitenes sejā, meklēt un arvien atrast tajā kaut ko jaunu, kaut ko tādu, kas padarīja to vēl tuvāku un mīļāku.

Savā mulsajā laimē Ēriks sākumā nebija ievērojis, ka Skaidrīte nav atģērbusies. Viņš pielēca kājās, lai pa­līdzētu novilkt lietus mēteli, kuru tik labi pazina — mazo ielāpu mugurā, ieplaisājušo augšējo pogu, nodi­lušo vietu piedurknē, kuru Ēriks juta zem savas delnas ikreiz, kad apskāva Skaidrīti.

Meitene liegi atturēja viņa roku un arī piecēlās: — Nevajag. . . Man šodien tāda nemierīga jūtoņa. Tā vien liekas, ka istabā trūkst gaisa . . . Iesim labāk ārā!

. . . Rīgā dzīvoja divas dažādas dzīves. Naktī Biķer­nieku mežā šāva, pa aptumšotajām ielām nez kurp un nez kādēļ joņoja ar ložmetējiem apbruņotās motocik­listu vienības, gestapo telpās aiz maskēšanās aizkariem līdz pašam rītam dega gaisma. Naktī ielās parādījās ne­redzamu roku izlipināti uzsaukumi, varbūt kādā dzī­voklī aiz cieši aizslēģotiem logiem klusu sačukstējās daži vīri, varbūt kāda sieviete, uzmetusi radiouztvērējam spilvenu, klausījās ziņas no Maskavas. Piecēlies katrs ar drebošu sirdi steidzās uzzināt, vai fašistiskā tumsa nav aprijusi kādu tuvinieku vai draugu.