Dzīvoklis bez numura

Viņš pasteidzināja soli un gāja viņai tieši nopakaļus. Juzdama, ka kāds seko, meitene pēkšņi atskatījās. Par skaistu viņas profilu nevarēja dēvēt, bet sejas dabiskais ziedonīgais svaigums pēc Mērijas mākslotās atvasaras sagūstīja Haralda iztēli. Mazs, pastrups deguns, maza mute, dīvainas, neuzticīgas acis. Ieraudzījusi, ka sekotājs ir vācu virsnieks, meitene strauji paātrināja gaitu, bet virsnieks neatlaidās. Acīm redzot, viena no tām, kas neie­redz vāciešus. Jo labāk. Gan viņš tai pierādīs, kāda vara ir iekarotājam. Nopietni, ar šo skuķi derētu iepazīties.

Kāpēc gan neatjaut sev pēc Mērijas panteras kaisles mazas medības uz šo maigo stirniņu?

Kad Skaidrīte nogriezās pa labi, Raup-Dīmenss tikai mirkli vilcinājās. Viņš pietiekami pazina sevi, lai no­skārstu, ka, ierauts ikdienas darba dzirnavās, drīz vien aizmirsīs savus pašreizējos nodomus. Vajadzēja uzrunāt tūlīt. Nepazīstamajai apstājoties pie viesnīcas, oberšturm­fīrers piegāja klāt ar jau iepriekš sagatavotu pusglaimo- jošu, pusironisku ievada frāzi. Bet, tikko viņš atvēra muti, meitene uzrunāja durvīs stāvošo jaunekli.

Pirmajā mirklī Ēriks apmulsa. Tad, sapratis situāciju, nolēma palīdzēt meitenei atkratīties no uzbāzīgā seko­tāja. Paņēmis viņu zem rokas kā vecu paziņu, Ēriks šķērsoja ielu. Kādu laiku abi klusēja. Ēriks pēc dabas bija mazrunīgs, Skaidrīte pēc pirmītējā drosmes uzlies­mojuma jutās neērti un nezināja, ko teikt. Taču, pašķie­lējusi pāri plecam un dažus metrus aiz sevis ieraudzījusi neatlaidīgo gestapieti, čukstēja:

—    Šie riebekļi nez ko iedomājas. Uzskata, ka viņiem pieder visas meitenes. Ar kādām tiesībām?!

Puisis joprojām nebilda ne vārda, un Skaidrīte pētī­joši to uzlūkoja. Viņam bija viena no tām sejām, ar kurām vispirms jāaprod. Mati, kas ķīlī sniedzās pierē, izskatījās nespodri kā apsūbējis misiņš. Daudz gaišāka reto uzacu krāsa, vēl dzidrākas zilās acis, kas atmirdzēja kā ūdens akas dziļumā. Augšējā lūpa paplāna un ener­ģiska, apakšējā biezāka un juteklīgi maiga. No kreisā kaktiņa līdz deguna kaulam, dīvaini izjaucot vaibstu simetriju, stiepās asa rieva. Slīpā piere, garais deguns, uz priekšu izliektais, ietiepīgais zods veidoja trīs lielus pakāpienus.

Ēriks klusēja. Ar svešiem viņam valodas vispār ne­raisījās. Skaidrīte pamazām sāka nervozēt.

—   Jūs neesat rīdzinieks — vai varbūt tomēr? — viņa teica, lai pārtrauktu neveiklo klusumu.

—     Kāpēc jums tā liekas?

—    Vispirms pamanīju, ka lasāt ielu nosaukumus. Un turklāt jūs iznācāt no viesnīcas …

—     Esmu atbraucis komandējumā, — atbildēja Ēriks, sevī nospriedis, ka meitene diezgan apķērīga. — Caurām dienām virinu iestāžu durvis, bet beigas vēl nav redzamas.

Šo pasaciņu Ēriks jau zināja no galvas, jo vismaz reizi dienā nācās to atkārtot šveicaram. Arī tagad viņš atzina par labāku netēlot noslēpumaino, jo tas varēja tikai modināt aizdomas. Ar komandējuma apliecību, ko viņam pagādājusi Jelgavas organizācija, Ēriks jutās pie­tiekoši drošs kā viesnīcā, tā arī uz ielas.

—    Un kur jūs strādājat? Vai varbūt mācāties? — viņš turpināja, jo negribēja ļaut meitenei vēl ko jautāt.

—    Skolu esmu jau beigusi. Bet strādāt okupantiem nav nekādas patikas… Jūs to droši vien arī nedarāt labu prātu?

Ēriks izlikās nedzirdam.

—     Nu labi, miers virs zemes… Es jums vairs neuz- bāzīšos ar jautājumiem, — apsolīja Skaidrīte, jūtot, ka puisis nevēlas atbildēt. — Kā jums patīk šī blicmēdele? — lai mainītu sarunas tematu, viņa norādīja ar acīm uz formā tērptu pusmūža vācieti, kas pašreiz nāca pretī.

Ēriks jau bija ievērojis, ka okupētās Rīgas ainavu raksturo patukšas ietves un pārpildīts bruģis. Pa to, dzie­dādami savu «holri holrasasa», soļoja hitleriešu kājnieki, trauca smagās mašīnas ar proviantu un munīciju, slīdēja virsnieku limuzīni. Uz ietves ļaužu bija daudz mazāk. Visi steidzās savās darīšanās. Tikai zelta fazāni — tā dēvēja aizmugures virsniekus pēc viņu dzeltenajiem for­mas tērpiem ■— par spīti lietum laiski pastaigājās un ne­kautriem skatieniem aplūkoja katru sievieti no galvas līdz kājām. Kāda vecenīte, satinusies salijušā villainē, dzīrās ieiet manufaktūras veikalā. Ieraudzījusi uzrakstu «Tikai vērmahtam un valsts vāciešiem», viņa sirdīgi no­spļāvās un, kaut ko murminādama, turpināja ceļu._

«Fašistiskā sērga, ej kur iedams,» nodomāja Ēriks. Godīgam cilvēkam grūti elpot. Raugoties pretimnācējos, viņš mēģināja uzminēt, kā viens vai otrs izturētos, ja tam rokās pēkšņi būtu ierocis. It kā lasīdama Ērika do­mas, meitene bez jebkādas sakarības klusi teica:

—    Nevienam jau šis laiks nepatīk.

—    Jā, laiks patiešām riebīgs, — atbildēja Ēriks, kas stūrgalvīgi izvairījās no sarunas par politiku. — Esmu pārliecināts, ka drīz gāzīs kā ar spaiņiem, — viņš pie­metināja, raugoties uz pelēkajām debesīm, kur veidojās aizvien draudīgāki mākoņi.

Skaidrīte jocīgi sarauca uzacis: