Dzīvoklis bez numura

Varbūt apcietināts, varbūt pat nošauts. Varbūt gestapo jau zināms, kādā nolūkā Ēriks Krapovskis iebraucis Rīgā … Varbūt viņš pašreiz palaiž garām pēdējo izdevību glābt savu dzīvību… Bet atstāt viesnīcu bez pavēles nedrīkstēja. Atliek tikai gaidīt, gaidīt, gaidīt…

Ēriks piecēlās no gultas un piegāja pie loga. Jumti, jumti, cik tālu vien sniedzās skatiens. Un tikai kaut kur, ieslēgts starp mūriem, vientuļš kastaņkoks, uz kura vēl turējās rudās lapas. Lija lietus. Sīks, pelēcīgs lietus. Tas bungoja uz skārda palodzes vienmuļu melodiju, ko atbal­soja visi jumti, šļakstēja no notekas caurules, atsitās pret melnajiem lietussargiem, kas tērpa ielu sēru krāsās. Likās, ka tas nekad nepārstās.

Atgājis no loga, viņš atkal apgūlās. Centās aizmigt, bet nevarēja. Lēnām skaitīja līdz tūkstotim. Nelīdzēja. Tad viņš ņēmās pētīt griestus — katru drēgnuma plan­kumu, mušu traipu. Beidzot plaksti jau vērās ciet. Bet, griežoties uz sāniem, atsperes iečīkstējās kā nesmērēti rati, un miegs atkal aizlaidās.

Viņš piecēlās atkal, uzvilka mēteli un nokāpa netīrajā vestibilā. Blakus nobružātu apvalku klātajam dīvānam

lielā māla podā auga noputējis gumijkoks. Mazais zemes aplis bija piebārstīts ar nodegušiem sērkociņu un papi­rosu galiem. Vēsajā telpā valdīja palsa pusgaisma, tikai stikla būrī, kurā sēdēja šveicars, matētā kupolā dega spuldze. Skatieni brīdi kavējās gan pie lielajām lāsēm, kas sitās pret logu un atstāja uz nespodrās virsmas gai­šas švīkas, gan pie vēstulēm, kas bija izliktas aiz stikla, gan pie veciem dzelzceļu sarakstiem, kas klāja sienas. „ Ērikam pēkšņi likās, it kā viņš atrastos mazas stacijas uzgaidāmās telpās un tūlīt pienāks vilciens, kas viņu aizvedīs kaut kur tālu projām. Atgaiņājis šo nevajadzīgo noskaņojumu, Ēriks uzrunāja šveicaru:

—    Nu, es atkal darīšanās. Iedodiet manu komandē­jumu.

—     Lūdzu, lūdzu, kungs, — parakņājies dokumentu kaudzē, tas izvilka papīru. — Krapovskis no 19. istabas. Esiet tik laipni. Vai jūs vēl ilgi pie mums paliksiet?

—    Paši zināt, nav jau tik viegli mūsu laikos apgādāt rezerves daļas. Viens priekšnieks sūta pie otra, bet mūsu fabrika tikmēr strādā ar pusjaudu.

Šveicars līdzjūtīgi pamāja ar galvu:

—    Jā, jā, pats zinu. Cik tik man to atļauju un zī­mogu nevajadzēja, kamēr varēju nopirkt jaunu cepuri.

Pirmais, ko Ēriks ieraudzīja, iznākot uz ielas, bija jauna meitene. Viņas matus un seju kā svaiga rīta rasa klāja lietus lāsītes. Viņai sekoja vācu virsnieks. Pie vies­nīcas meitene brīdi vilcinājās. Vācietis paspēra soli uz priekšu un, kā šķita, dzīrās viņu uzrunāt. Taču viņa pil­nīgi negaidot ielika savu mazo, mitro plaukstu Ērika rokā un mazliet dziedošā balsī teica:

—    Te es esmu, Andrej. Piedod, mīļais, ka liku tev gaidīt!

10

Donata Baumaņa namā gandrīz vienlaicīgi vērās divu dzīvokļu durvis.Skaidrīte šodien piecēlās vēlāk nekā parasti. Slotas švīkoņa, kas atskanēja uz ielas, liecināja, ka vecais Donats jau atrodas savā postenī. Elize Svempa sen bija aizgājusi uz viesnīcu. Ieraudzījusi, ka māte aizmirsusi uz galda savas sviestmaizes, Skaidrīte, pati nepaēdusi, stei­dzās tās aiznest. Uz ielas viņa brītiņu apstājās, lai ieelpotu dzestro oktobra gaisu.

Raup-Dīmenss šodien piecēlās agrāk nekā parasti. Ūdens burbuļošana, kas atskanēja no vannas istabas, liecināja, ka Mērija jau stājusies pie dienišķā skaistuma kopšanas rituāla. Šis brīnums vispār nebija aptverams,— lai kad viņš pamostas, Mērija vienmēr paguvusi «uztaisīt sejas fāsādi», kā pati sauca rīta tualeti. Arī šoreiz, izejot uz ielas, Raup-Dīmenss vēl juta viņas saldkairo franču pūdera smaržu.

Oberšturmfīreru šodien gaidīja daudz darba. Vaja­dzēja nopratināt apcietināto, kas varbūt jau atguvis ru­nas spējas, sastādīt oficiālo ziņojumu Berlīnei un privāto tēvam. Bez tam viņš bija nolēmis personīgi pārbaudīt aģentu darbu Rīgas apkaimē. Bet šādā lietainā laikā inspekcija nebūs nekāda izprieca… Haralds neieredzēja lietu. Viņš nekādi nevarēja saprast cilvēkus, kas mīlēja pastaigāties tādā laikā. Šī meitene, piemēram, kas gāja pa priekšu, pat nepacēla mēteļa kapuci. Spriežot pēc žirgtajām kustībām, ar kādām viņa reizēm papurināja slapjos matus, ūdens šaltis tai sagādāja patiku. Šādos brīžos neskaitāmas lāsītes bira no viņas brūnajām cir­tām, kas no slapjuma bija kļuvušas pavisam tumšas. Meitene soļoja vijīgi, nepiespiesti. Cik viņai varētu būt gadu? Divdesmit, ne vairāk. No mēteļa malas pilēja ūdens un pa vienkāršajām kokvilnas zeķēm tecēja zila­jās kurpēs ar novalkātiem papēžiem. Lētās zeķes nebija Raup-Dīmensa gaumē, bet kājas likās glītas.