Dzīvoklis bez numura

Kalniņu — meitene nespēja lāgā izprast. Toreiz, kad viņš atveda ievainoto, likās tīri patīkams, sirsnīgs, patiess, bet vēlāk izvairījās no katras nopietnas sarunas. Reizēm radās pat iespaids, ka viņš neuzticas. Bet kādēļ? Novie­todams padomju kara ārsti Donata dzīvoklī, viņš taču bija nodevis savu likteni meitenes rokās. Bet varbūt Kal­niņš vienkārši rēķinājās ar to, ka viņa baidīsies iegāzt māti, tēvoci un sevi pašu? Skaidrīte nekādi netika gudra. Un tā viņas vainīgais domu biedrs bija un palika Sko- rostina.

—     Māte grib zināt, vai rīt jānāk uzpost dzīvoklis, — Skaidrīte, ienākusi istabā, jautāja.

Jānis sarokojās ar viešņu:

—     Pasaki, lai atnāk… Nu, kas jauns pasaulē?

—     Kas tad jauns var būt? — īgni atteica meitene. — Marija Zariņa staigā jaunā mētelī. Laikam viņas ge- stapietis atkal dabūjis prēmiju par slepkavošanu. Nesa­protu, kāpēc tēvocis cieš tādu savā mājā.

—    Tā nav mūsu darīšana, Skaidrīt, — sarunā iejau­cās Nadežda. — Kam būs līdzēts ar to, ka viņa dzīvos citur? Diemžēl tādu Mariju ir vēl diezgan.

Jānim bija prieks par Skaidrītes sašutumu. No šīs meitenes iznāks lietas koks. Bet viņa nedrīkstēja zināt, ka Donats sen gribējis izlikt Mariju Zariņu no dzīvokļa. Jānis nepiekrita Baumanim. Izsekojis vācu virsnieku, kas katru vakaru apciemoja šo sievieti, viņš uzzināja, ka tas ir atbildīgs gestapo darbinieks. Ienāca prātā vecā gud­rība, ka nikns suns rej tikai svešiniekus, bet savām mā­jām ir labs sargs. Špikiem nebija ko ošņāt namā, ko viņu tiešais priekšnieks pastāvīgi apmeklēja.

Skaidrīte pastāstīja, ka vakar ekonomiskajā veikalā atrastas vairākas komunistiskas skrejlapas. Satrakotie šucmaņi noslēguši izeju un izkratījuši visus pircējus. Vainīgo neatraduši, viņi apcietinājuši veikala direktoru, kas izrādījies Bangerska radagabals. Šucmaņi dabūjuši brāzienu, bet tautai beidzot bijis par ko pasmieties.

Smiekli caur asarām vārda tiešajā nozīmē — Jānim ienāca prātā, klausoties Skaidrītes stāstu. Daudz cietusī tauta pamazām aizmirsa īstus, sirsnīgus, gaišus smieklus. Saraudātās acis vairs nespēja jautri smaidīt. Daugavietis apzinājās, ka optimisms, ticība drīzai atbrīvošanai nepie­ciešami cīņas gara stiprināšanai. To ļaudīm deva viņa slepenajā tipogrāfijā iespiestie uzsaukumi, kas atrada ceļu uz tautas sirdi un iesaistīja pretestības kustībā ar­vien jaunus cīnītājus.

Daugavietis joprojām nevarēja sev piedot sastapšanos ar Apses ieteikto cilvēku. Viņš pat nevarēja galvot, vai nav iekritis. Cik uzbāzīgi tas, uzrāvis sērkociņu, centās toreiz ielūkoties viņa sejā. Pēdas izdevās sajaukt, Apse brīdināts. Bet ja provokators tomēr paguvis saredzēt viņa seju? Nolādēdams bezdarbību, Daugavietis nolēma vis­maz nedēļu nerādīties uz ielas. Tāpēc viņš pagaidām neuzņēma sakarus ar Rīgā iebraukušo puisi, kuram va­jadzēja strādāt pagrīdes tipogrāfijā.

Piecēlies viņš iegāja vannas istabā. Ja pēc dažām minūtēm kāds pārmeklētu dzīvokli, tas atrastu vienīgi Nadeždu, kas jau gulēja ciešā miegā.

8

Tai pašā namā, tikai vienu stāvu augstāk, Elize Svempa piezvanīja pie grāmatu aģentūras durvīm, kas atradās tieši iepretī Marlēnas dzīvoklim. Viņai atvēra Visvaldis Burtnieks, vienlaicīgi firmas īpašnieks un per­sonāls. Tikai pasūtījumus viņš neiznēsāja pats, bet uzti­cēja Skaidrītes mātei.

—    Labvakar, Burtnieka kungs. Vai šodien daudz grā­matu jāaiznes? — vēl nepārkāpusi pār slieksni, skaļā balsī vaicāja Elize Svempa.

—    Šis tas jau nu ir. Arī uz pastu vajadzētu aiznest dažus sūtījumus provinces klientiem…

Durvis aizvērās. Uz letes, saliktas kārtīgās kaudzēs, ietītas biezā papīrā ar zīmogu «Drukas darbi», atradās grāmatas. Daži saiņi bija pārsieti ar melnu auklu, citi — ar baltu. Saskaitījusi saiņus, Svempa smagi apsēdās ap­dilušajā ādas krēslā.

—    Nav jau vairs tie gadi, kad bez aizdusas varēju uzkāpt sestajā stāvā. Visu dienu uz kājām, vakarā pat nostāvēt grūti.

Burtnieks noņēma acenes un sāka tās ar kabatas lakatiņu spodrināt.

—   Zinu, zinu, tev daudz grūtāk nekā mums pārējiem. Nekā nevar darīt, šie sainīši vēl šovakar jāaiznes. Cilvēki taču gaida.

—    Vai tad es ko saku? … Šodien bija daudz apmek­lētāju ?

—    Kā jau parasti, — atbildēja Burtnieks, atkal pa­slēpdams savas kautrās, tuvredzīgās acis aiz biezajiem stikliem. — Atbrauca ģenerāļa Ilartmuta šoferis, tad vēl iegriezās Makuļevičs … Vārdu sakot, tas pats karuselis …

—    Ak tas vīrelis, kas sacerē franču peršas? Viņš jau nāk katru dienu. Tam taču kāda skrūvīte vaļā. — Un Svempa sabāza grāmatas savā lielajā tirgus somā, pašā augšā uzliekot vācu ilustrētos laikrakstus.

Visvaldis Burtnieks aizbultēja durvis un atlaidās tajā pašā krēslā, kurā nupat bija sēdējusi Elize Svempa. Arī viņš vakaros jutās nožēlojami. Vainīga bija sirds. Scle- rosis aortae — tas skanēja skaisti, gandrīz kā Ilorācija heksametrs. Bet, kad uznāca cenzūra — tā Burtnieks pašironiski dēvēja brīžus, kad sirds pamira, — viņš ne­varēja sev piedot, ka 1941. gada pavasarī bija atteicies no ceļazīmes uz sanatoriju Kaukāzā. Tagad nebija nekā­das iespējas ārstēties.