Dzīvoklis bez numura

Saruna ar sekretāru toreiz noritēja naktī galda spul­dzes apgaismotajā, lielajā kabinetā ar paneļa sienām. Viņus visu laiku pārtrauca — te strādnieku gvardi nesa ārā evakuācijai sagatavotos papīrus, te tālrunis, nepār­traukti zvanot, pieteica savienojumu ar Maskavu. Logus sedza aptumšošanas aizkari, aiz kuriem varēja sadzirdēt šai vēlajai stundai neparasti dzīvās satiksmes troksni. Spuldzes zaļais stikla kupols projicēja uz sienas divu cilvēku ēnas, un Daugavietim likās, ka viņš nemūžam neaizmirsīs ne šīs milzīgās ēnas, ne gudrās, pētījošās acis zem biezajām uzacīm, kas cieši uzlūkoja viņu. Iesvilpās kāda tāla sirēna, tai pievienojās arvien jaunas vaidošas, kaucošas, gaudojošas skaņas — baigs orķestris, kas ar savu griezīgo trauksmes uvertīru ievadīja kārtējo ienaid­nieka uzlidojumu.

—     Mēs gādāsim, — teica sekretārs, — lai jums būtu pastāvīgi sakari ar Centrālo Komiteju, vienalga, kur tā atradīsies. Nekad neaizmirstiet, ka tipogrāfijā ir jūsu galvenais darba lauks. Neielaidieties pasākumos, kas va­rētu apdraudēt tās drošību… Grūtības būs lielas, — pēc mazas pauzes piemetināja sekretārs. — Vai izturēsiet?

Šī saruna bija norisinājusies vairāk nekā pirms gada…

Daugavietis aizvēra ģeometrijas mācību grāmatu un piecēlās — ikdienišķs cilvēks ikdienišķā, brūnā uzvalkā. Bet neikdienišķa bija acīs degošā kvēle un nelokāmā balss, kad viņš klusi pie sevis atkārtoja:

—     Esmu boļševiks — izturēšu!

No virtuves atskanēja patvāra klusā sīkšana. Tur Nadja laikam jau gatavoja vakariņas. Jānis iedomājās, kā viņa uzpūš ogles, iedomājās viņas maigo, sievišķīgo kustību, ar kādu tā sakārtoja matus.

Toreiz, kad Daugavietis pirmo reizi ieraudzīja Na- deždu Cvetkovu. viņa ievainota gulēja uz ielas un mīkstie

linu krāsas mati bija izrisuši pār putekļaino bruģi. Viņš ieraudzīja asinis sūcamies caur medicīniskā dienesta ma­jora frenci, bālo, sāpju apēnoto seju un pirkstus kramp­jaini žņaudzam sanitāra somu. Blakus gulēja sarkan­armietis, ko viņa bija gribējusi pārsiet. Tas vairs neelpoja. Velti Daugavietis mēģināja ar kabatas lakatu apturēt asinis, kas plūda no viņas krūtīm. Cvetkova gurdi atvēra acis. Tās likās neparasti caurspīdīgas, kā divas lielas, no kalnu ezera smeltas lāses.

—     Manā somā ir marle, — viņa teica aizlauztā balsī.

Neveikliem pirkstiem, baidīdamies ar straujām kustī­bām sagādāt sāpes, Jānis kā mācēdams pārsēja brūci. Cvetkova pūlējās savilkt lūpas pateicības smaidā:

—     Ir jau labi tāpat… Nez vai tam vispār nozīme … Pati esmu ārste, zinu, ka ievainojums smags… Katram gadījumam izņemiet no kabatas piezīmju blociņu. Tur jūs atradīsiet mana vīra adresi. Aizrakstiet viņam…

Fašisti jau forsēja Daugavu. Tādēļ Jānis, nezinādams labāka padoma, nolēma aiznest ievainoto uz mājām. Nebija tik viegli ar smago nastu uz rokām veikt zem apšaudes šo ceļa gabalu. Ik brīdi nācās atvilkt elpu. Kad viņš sasniedza mērķi, jau krēsloja. Un tā arī bija labāk — neviena sveša acs neredzēja, kā Jānis ienesa Nadeždu kaimiņu dzīvoklī. Kad tā, pateicoties Elizes un Skaidrītes pašaizliedzīgajai kopšanai, beidzot piecēlās no gultas. Daugavietis pagādāja viņai pasi, un Nadežda Viktora meita Cvetkova pārvērtās Jadvigā Vladislava meitā Skorostinā no Rēzeknes. Ārste izveseļojās tieši tai laikā, kad pagrīdes tipogrāfijās izbūves darbi tika pabeigti un Daugavietim ievajadzējās uzticama palīga. Pagrīdes darbs bieži vien stundām ilgi saistīja Jāni pilsētā. Bet dzīvokli nedrīkstēja atstāt tukšu — kādam pastāvīgi vajadzēja apsargāt ieeju slepenajā tipogrāfijā un nepieciešamības gadījumā ar trauksmes signālu brīdināt to, kas lejā strā­dāja pie uzsaukumiem. Nadja izrādījās teicams palīgs un labs draugs. Bez viņas dzīve būtu daudz grūtāka.

Jānim, kā allaž, kad domas kavējās pie Nadjas, kļuva tā kā kauns par savu sentimentalitāti. Staigādams pa istabu, viņš neapzinīgi sāka dungot iemīļotu dziesmiņu, kuras vārdus gan vairs lāgā neatcerējās, bet aizmirstos atvietoja ar pašizgudrotiem:

Ne olīvzars, bet šautene tev saujā, Ne kastaņetes — kanonāde skan. Par Madridi mēs abi ejam kaujā, Un tavas lūpas čukst: «No pasarān!»

Varbūt pēc brīža saļims mūsu stāvi, Bet dzīvības ne tev, ne man nav žēl. Ir mūsu mīla stiprāka par nāvi, Un brīvā Spānija mums sirdī kvēl.

Durvis atvērās, ienāca Nadežda.

—   Kas tā par dziesmu, Jāni? Pirmo reizi to dzirdu,—- latviski viņa jau runāja gandrīz bez kļūdām.