Dzīvoklis bez numura

—    Cik žēl! Manuprāt, pulkvedis fon Planta ir apburošs vīrietis, — iesaucās Melsiņa. — Es vispār die­vinu vāciešus. Viņi ir tik iznesīgi kavalieri, tik smalki audzināti.

Aiz degunkniebja stikliem uzzibsnīja Grāves ironis­kais skatiens:

—      Kas attiecas uz kavalieru iznesību, jums, bez šau- bam, lielākā pieredze … Bet jus nevarat neredzet, ka aiz visa smalkuma slēpjas kaut kas cits …

«Ak, tāds putniņš tu man esi!» Ķīsis nodomāja, ap­mierināts, ka pirmītējā antipatija nav bijusi bez pamata.

—    Varbūt jūs dodat priekšroku boļševikiem? — iz­aicinoši apvaicājās inženieris Kaltups.

—    Neaizmirstiet, ka vācieši izglāba jūs un mūs visus no Sibīrijas, — pamācīja rakstnieks Kauls.

—     Ko jūs, ko jūs … — sauca Grāve. — Ļaujiet taču izrunāt līdz galam. Vēsture pierāda, ka zināmos apstākļos negatīvais pārvēršas pozitīvā. Kailā vara ir vienīgais, kas spēj satriekt pīšļos boļševismu un nosar­gāt privātīpašumu.

—     Bet jums taču nepieder nekustams īpašums, — iedzēla Graudnieks.

—     Un kas par to? — iekaisa privātdocents. — Lai dzīvotu mērķtiecīgu dzīvi, man nepieciešama apziņa, ka jebkurā laikā varu tādu iegādāties .. .

—    Nu, tad iedzersim uz privātīpašumu vispār un uz Grāves kunga nākāmo privātīpašumu it īpaši! — uz­sauca bankas pārvaldnieks Rigerts.

Viņš jau bija manāmi dūšā un, piepildot glāzes, lie­lāko tiesu aizlēja garām. Bet šai sabiedrībā neviens par to neuztraucās — ja pietrūks dzidrā, dzers to pašu franču konjaku. Labu brīdi neviens nepievērsa uzma­nību tālruņa neatlaidīgajai zvanīšanai. Beidzot iesteidzās apteksne un nocēla klausuli. Namatēvs negribīgi piegāja pie aparāta. Beidzis sarunu, viņš griezās pie viesiem:

—    Ozola kungs izlūdzas jūsu piedošanu. Viņam šo­dien atkal jāstrādā virsstundas.

Ķīsis ievēroja, ka daži ciemiņi samirkšķinās. Nebija nekāds noslēpums, ka Ozols ir gestapo darbinieks un tajās reizēs, kad jālikvidē kārtējā ieslodzīto partija, vie­sībās ierodas ar nosebojumu.

—     Cik žēl! — nopūtās Melsiņa.

Tāpat kā pirmīt, kad pieminēja fon Plantu, Ķīsī pa­modās greizsirdība. Bet, redzēdams, ka gaišmate vēlīgi smaida, viņš nomierinājās. Viņu starpā drīz vien no­dibinājās laba saprašanās, kas stiprinājās ar katru iztukšoto glāzīti. Ķīsis vairs nešaubījās, ka Melsiņa viņam ar uzviju atlīdzinās par visām šīs dienas neveik­smēm.

Beidzot ieradās Ozols. Viņš jau bija manāmi ieturē­jies, acis drudžaini gailēja.

Jaunais viesis no sliekšņa pamāja Ķīsim. Viņi pazina viens otru jau no bērnības dienām, jo tēvu lauku īpa­šumi atradās kaimiņos. Vēlāk viņi abi bija vienā studentu korporācijā «Selonija», kur mediķim Ozolam izdevās uzdienēt līdz fuksmajoram. Tagad Ozols varētu mierīgi dzīvot no bagātā tēva ienākumiem vai ārstēt lēt­ticīgo ļaužu iedomātās kaites, taču, kā pats lielījās, aiz idejiskiem apsvērumiem kalpojot gestapo. Šo vietu viņam vecās draudzības vārdā bija izgādājis Ķīsis.

Ienācēju pamanīja arī Lonija Serde, franču liceja audzēkne.

—     Skolnieks Ozols nokavējis par veselu stundu, — viņa sauca pār visu zāli. — Par to viņam tiek uzlikts stingrs sods.

—    Te būs izpirkšanas nauda. — Un Ozols pasvieda viņai mazu sieviešu pulksteni ar sudraba aproci.

—    Cik skaists! — jūsmoja Lonija. — Par to nu gan tev tiek piedots.

Viņa grasījās pateikties ar skūpstu, bet namatēvs jau vilka Ozolu projām.

—     Vispirms darīšanas, tad prieki!

—    Pagaidiet, Ozola kungs, — lūdza Melsiņa. — Man vajadzīgs jūsu padoms.

—    Vēlāk, vēlāk, — atmāja Ozols, pazuzdams ar Graudnieku blakus istabā, no kuras drīz vien atskanēja metālisku priekšmetu šķindoņa.

—    Varbūt es varu tev palīdzēt? — Ķīsis un Melsiņa jau bija pārgājuši uz «tu».

—    Bet tu taču nestrādā gestapo, — šaubījām gaišmate.

—    To nu gan ne, — apgalvoja slepenais aģents. — Bet ja runa ir par kaut ko pre[valstisku…

Jau pēc pirmajiem Melsiņas vārdiem Ķīsis ieintere­sējās.

Melsiņas pārtikas veikalā strādājot kāda Zemīte, īpašniece uzskatot to par komunistu piekritēju, jo pēc veikala nacionalizēšanas Zemīte tikusi iecelta par vecāko pārdevēju. Un, lūk, ko Melsiņa novērojusi pēdējā laikā: daži strādnieki no apkārtējām fabrikām nekad negriežo­ties pie citām pārdevējām, bet allaž gaidot, kamēr atbrī­vosies Zemīte. Turklāt šī sieviete neesot ne glīta, ne fauna. Aizdomīgie pircēji sačukstoties ar Zemīti — par ko, to Melsiņa nezinot, bet tam noteikti esot jābūt kaut kam pretvalstiskam.

—    Zini, tu man sāc arvien vairāk patikt, — uzslavēja Ķīsis. — Un tagad klausies: pie gestapo nav nozīmes griezties, kamēr trūkst pierādījumu. Bet Zemīti nekādā ziņā nedrīkst izlaist no acīm. Ja atradīsi kaut ko, pasaki man. Es visu nokārtošu.

—    Tu esi nesavtīgs kā eņģelis, — pieglauzdamās čukstēja Melsiņa. Viņa nenojauta, ka par šo nesavtību gestapo aģents saņems prāvu atalgojumu.

Ap pusdesmitiem pasniedza šampanieti. Tas bija smalkjūtīgs mājiens, ka laiks posties uz mājām. Aizgāja visi kopā — trokšņainā, jautrā barā. Pēkšņi atskanēja Lonijas uztrauktā balss:

—    Tur… Tur… Vai tad akli esat!

Uz Graudnieka dzīvokļa melnajām ozola durvīm rē­gojās lapa ar drausmīgas patiesības vārdiem: