Dzīvoklis bez numura

Aiz stūra iznira tanki. Prāts pavēlēja nekavējoties atkāpties, bet, redzot daudzos dzīvos mērķus, šturmfīrers vienkārši nespēja aiziet, ņeraidījis vēl dažas lodes. Viņa pēdējais šāviens ķēra kādu sievieti Sarkanās Armijas formas tērpā. Tad Raup-Dīmenss ieraudzīja, ka tanks lēnām ceļ savu stobru uz augšu. Nenogaidot tālāko, viņš metās ārā no dzīvokļa. Nodārdēja apdullinošs grāviens, notriecot šturmfīreru gar zemi un apberot baltiem kaļķu gabaliem. Rāpjoties pa pussagrautajām kāpnēm, viņam izdevās sasniegt jumtu. Tagad nebija laika domāt par Ķīsi un saviem vīriem. Vispirms jāglābjas pašam. Par

laimi tikai metru plata sprauga šķīra jumtu no blakus mājas. Viņš pārlēca un, lienot uz vēdera, nokļuva pie lūkas, caur to bēniņos. Te palikt nedrīkstēja. Iznīcinātā ji droši vien pārmeklēs jumta telpas visā apkārtnē. Iziet uz ielas tādā izskatā arī bīstami — miliča forma vairs nenovērsa aizdomas, bet, tieši otrādi, izsauca tās. Vaja­dzēja mēģināt iekļūt kādā tukšā dzīvoklī un paslēpties, kamēr briesmas garām.

Uzmanīgi soļojot pa kāpnēm, kas veda gar virtuvēm, Raup-Dīmenss pa logu ieraudzīja balkonu, kura durvis vērās kādā dzīvoklī. Drošības pēc viņš izliecās laukā un iemeta virtuvē sauju patronu. Tās sacēla krietnu troksni, tomēr neviens nerādījās. Ar acīm izmērījis atstatumu, šturmfīrers izspieda savu ķermeni caur šauro logu un, iekāries palodzē, viegli nolēca.

Piesardzīgi, kā zaglis aizvēris aiz sevis balkona durvis un pat aizbīdījis bultu, kaut tas bija pilnīgi lieki, Raup- Dīmenss atviegloti nopūtās. Tad viņš devās izpētīt dzī­vokli. Melnie aptumšošanas aizkari visur nolaisti. Istabā valdīja vēsa krēsla, kas nepieradušai acij pa daļai no­slēpa resnvēderaino kumodi un vecmodīgo gultu ar lielo pēļu kalnu. Pat nepaskatījies uz to pusi, šturmfīrers steidzās pie skapja. Tikai kad aiz muguras atskanēja spiedzoša balss: «Palīgā! Palīgā! Zagļi!»—viņš pamanīja sirmu sievietes galvu, kas iznira no spilvenu kaudzes.

— Klusu, vecā ragana! — Un Raup-Dīmenss piegrūda viņai pie paša deguna revolveri. Taču ierocis viņu vēl vairāk pārbiedēja. Šturmfīreram likās, ka viņas kliedzie­nus var sadzirdēt kilometriem tālu. Viņš jau gribēja šaut, bet, atcerējās, ka arī šāviens var pievilkt iznīcinātājus, nometa savu ieroci un ar abām rokām ieķērās liesajā, dzīslainajā kaklā. Vecenīte iegārdzās un apklusa.

Raup-Dīmenss noslaucīja pirkstus ar Ķelnes ūdeni iesmaržinātajā kabatas lakatā. Pirmo reizi viņš kailām rokām nogalināja cilvēku. Šturmfīrers bija spiests atzīt, ka tas nemaz nav tik patīkami.

Vēl tagad, pēc gada, atceroties vecenes atbaidoši zilo seju, Raup-Dīmenss saviebās. Bet ko gan viņam nozīmēja tādi sīkumi salīdzinājumā ar visiem jaukumiem, ko iz­šķērdīgi sniedza dzīve. Viņš bija paaugstināts par ober- šturmfīreru, diviem Francijā un Grieķijā nopelnītajiem dzelzs krustiem nācis klāt ordenis par Rīgas operāciju.

Šī pilsēta pie Baltijas jūras ar tīrajām ielām un pla­šajiem apstādījumiem Raup-Dīmensam patika. Tiesa, daudz rūpju sagādāja latvieši, kuri bieži vien negribēja ticēt rietumu civilizācijas priekšrocībām. Tomēr gadījās cilvēki, kas ciešami runāja angļu valodā un cienīja Džeimsa Džoisa «Julisisu». Šeit Raup-Dīmensam piede­rēja jauks, saulains dzīvoklis, ko viņš bija pārņēmis no agrākā īpašnieka — pašās pirmajās dienās nošautā ebreju inženiera, — ar visām mēbelēm, gultas veļu, servīzēm. Arī viņa draudzene Mērija, neskatoties uz savām diezgan vulgārajām manierēm, bija visai valdzinoša sieviete.

Kas attiecas uz vispārējo notikumu norisi, tad daudz labāku vēlēties nevarēja. Pēc neveiksmēm ziemas mēne­šos vācu armija atkal strauji virzījās uz priekšu un ap­draudēja Staļingradu. Kopš Baku nafta bija turpat ar roku sniedzama, atturīgajā tonī, ko varēja nomanīt tēva vēstulēs pēc sakāves pie Maskavas un pēc Amerikas iestāšanās karā, atkal ieskanējās optimisms. Toreiz, aiz­mirsdams savu paša diplomātisko izgāšanos, jaunais Raup-Dīmenss lamāja tūļīgo Ribentropu, kuram, pēc viņa domām, bija pietrūcis smadzeņu paturēt Amerikas Savienotās Valstis kā klusu partneri pasaules dalīšanas akciju sabiedrībā. Bet ar laiku dusmas izgaisa. Protams, viņš vēlējās, lai uzvarētu tieši Vācija, tomēr arī eventuāla zaudējuma gadījumā Anglija un jo sevišķi Amerika ļaus ar sevi runāt. Vismaz Raup-Dīmcnsu kapitālam nedrau­dētu nekādas briesmas, jo Morgana banka prastu pasar­gāt sava vācu kompanjona intereses. Bet, ja uzvaru iz­cīnītu Padomju Savienība, — tā būtu neaptverama kata­strofa. Galvenais — sakaut krievus.