Dzīvoklis bez numura

Abi sarokojās. Cik tumsa atļāva saskatīt, svešais biedrs bija maza auguma, paresns, ģērbies ādas mētelī.

—    Nu, stāstiet, kā jums tur iet pa Sloku!

Svešais ziņoja: viņš pats esot meistars kalandrēšanas cehā, grupā viņi pavisam esot deviņi cilvēki. Visi pilnīgi uzticami. Stāstot svešinieks virzījās arvien tuvāk šaura­jam, palsajam lokam, ko veidoja zilā spuldzīte ejas viņā galā. Tā varēja būt nejaušība, tomēr Jānis, instinktīvi vairīdamies no gaismas, vilka otro atpakaļ tumsā. Bet, kad Slokas biedrs, iepriekš neaicināts, piedāvāja papīru pagrīdes spiestuves vajadzībām, Daugavietim radās pir­mās šaubas.

—    Tā jau būtu laba lieta, — viņš atbildēja, — bet man ar tipogrāfiju nav nekādas darīšanas, — un pie se­vis nodomāja: «Apse nemaz nezina, ka man sakari ar slepeno spiestuvi; kāpēc tad šis tieši man piedāvā papīru ?»

Daugavietis sāka svešo uzmanīgi iztaujāt. Jo vairāk viņš vaicāja, jo apšaubāmāka likās Slokas grupas pastā­vēšana. Kaut kas te nebija kārtībā. Vajadzēja uzdot Apsēm aizbraukt uz Sloku un pārbaudīt šo cilvēku. Ti­kai tad drīkstēja uzņemt sakarus. Bet tagad x ātrāk jātiek vaļā.

Nopratis no Daugavieša vārdiem, ka saruna beigu­sies, svešais apstājās.

—    Aizpīpēsim uz šķiršanos, — un, nenogaidījis Jāņa atbildi, viņš uzrāva sērkociņu. Bet Jānis bija veiklāks. It kā spējā uzliesmojuma apžilbināts, viņš ar plaukstu aizsedza seju.

Aizdomas apstiprinājušās. Šis cilvēks gribēja ieska­tīties viņam sejā, lai pēc tam spētu uzzīmēt pēc ārienes. Bet provokators nedrīkstēja manīt, ka ir atklāts. Kas var zināt — varbūt spiegam nāca līdzi gestapiešu aste. Tādā gadījumā Daugavieti apcietinātu uz vietas. Jāizlie­kas, jānorunā nākošā tikšanās, provokatoram jādod cerības uzzināt kaut ko par tipogrāfiju. Un, paņēmis viņu draudzīgi zem rokas, Jānis teica:

—     Mums katrā ziņā jāsatiekas. Teiksim, otrdien šai pašā vietā. Vai varēsiet atbraukt?

—     Protams. Es varētu pat ātrāk.

—     Nē, ātrāk nav nozīmes. Gribu līdz tam laikam nodibināt sakarus ar tipogrāfiju.

Viņi izšķīrās. Neatskatīdamies Daugavietis izgāja uz Dzirnavu ielas. Jau pēc dažiem kvartāliem viņš pārlieci­nājās, ka provokators seko. Nu vajadzēja jaukt pēdas. Iegājis kādā sētā, kura savienoja divas ielas, Jānis pa­slēpās aiz puspievērtajiem vārtiem. Pēc brīža parādījās provokators un steigšus metās uz otru izeju, kas, acīm redzot, arī viņam bija pazīstama. Daugavietis atstāja paslēptuvi un, drošības pēc līkumojot pa Vecrīgas labi­rintu, devās .uz māju pusi. Kad viņš atslēdza dzīvokļa durvis, tuvējās baznīcas tornī nozvanīja desmit — stundu, pēc kuras okupētajā Rīgā uz ielas drīkstēja rādīties tikai ar īpašu atļauju.

3

1942. gada rudens Rīgā ar agrajām salnām un bieža­jām miglām Haraldam Raup-Dīmensam mazliet atgādi­nāja Angliju. Jau septembra beigās vajadzēja sākt ku­rināt. Centrālās apkures baterijas viņa kabinetā Reimersa ielā izšķērdīgi izstrāvoja siltumu. Tomēr Raup-Dīmenss ne vienreiz vien ilgojās pēc lielā kamīna, kas viņa stu­diju istabai Kembridžā bija piešķīris dižciltīgu nokrāsu 1111 omulību. Jā, šos trīs gadus senajā angļu universitātes pilsētiņā viņš uzskatīja par jaukāko posmu savā mūžā. Toreiz, saņēmis telegrāfisku aicinājumu pārtraukt stu­dijas un nekavējoties atgriezties, Raup-Dīmenss nelabprāt bija paklausījis tēvam. Viņam, kas Anglijā bija juties kā savās mājās, nemaz negribējās braukt uz Vāciju, kur tas pēdējo gadu laikā bija ciemojies tikai divi reizes.

Rūras lielrūpnieka dēlam, kas Kembridžas universi­tātē bija guvis kosmopolītisku izglītību, derdzās aklā na­cionālisma bungas, kas Vācijā tika rībinātas katrā lau­kumā, katrā krogā, katrā «Stālhelma» un brūnkreklu

sapulcē. Šīm banālajām, aprobežotajām frāzēm par vācu tautas ģēnija pārākumu viņš stādīja pretī visas pasaules lieluzņēmēju interešu kopību. Cilvēku, kuram bankā mil­jons reihsmarku, angļu mārciņas dzimtenē uzņēma tikpat vēlīgi kā Berlīnes labākā sabiedrība šahtu īpašnieku no Birmingemas. Šo uzskatu tēvs viņam bija iepotējis jau no pašas bērnības. Ne velti divdesmit procentu tēraud- lietuvju «Raup-Dīmens A/S» akciju piederēja Morgana banku namam Ņujorkā. Tas tika darīts ar gudru ziņu. Laikā, kad citas, mazāk tālredzīgas firmas atradās tuvu kraham, Bodo Raup-Dīmensa uzņēmums, pateicoties amerikāņu kredītiem, arvien paplašinājās.

Jo lielāks bija Haralda izbrīns, kad tēvs bez liekas vārdu tērēšanas pavēlēja viņam iestāties nacionālsociā­listiskajā partijā. Tikai pēc laba brīža dēls saprata, ka vecais, ierosinādams Rūras lielrūpniekus saistīties ar Hitleru un pats iemaksādams trīs miljonus fīrera perso­nīgajā kontā, atkal vadījies no reālpolitikas principiem. Sociāldemokrāti, zaudējuši tautas uzticību, vairs nede­rēja kapitālisma aizsargvaļņa lomai. Hitlers turpretī no­zīmēja komunistu nežēlīgu iznīcināšanu, plašu bruņoša- nos un karu pret Padomju Krieviju.