Dzīvoklis bez numura

«Kas ir šis kungs, ko tu ik dienas sastopi iz­nākam no uzņēmuma direktora kabineta ar importa cigāru zobos un pašapmierinātu smaidu uz lūpām?

Kas ir šis kungs ar sārtiem vaigiem, ko tu, stā­vot rindā pēc maizes, redzi sēžam kafejnīcā elegantu sieviešu sabiedrībā?

Kas ir šis kungs, kurš dēvē sevi par īstu latviešu patriotu, bet vienmēr un visur dzied slavas dziesmas vācu fašistu okupantiem?

Tas ir cilvēks, ko tu, latviešu strādniek, pazīsti jau labi sen. Uz tavu sviedru rēķina viņš allaž dzīvojis iz- virtušu bezdarba dzīvi, naktis pavadījis restorānos, die­nās gulējis uz mīkstām cisām, slaistījies sava tēvoča rūpnīcas kantorī vai izrīkojis kalpus tēva saimniecībā. Vienalga, vai viņu sauc par Arāju, Kaktiņu, Liepiņu vai Ozolu — viņš vienmēr bijis darba tautas izsūcējs un bende.

Paskaties uz viņa rokām, un tu redzēsi, ka pie tām līp neskaitāmu cilvēku asinis! Paskaties uz viņa drēbēm, un tu ieraudzīsi, ka vēl nesen tās piederējušas kādam citam, ko šis kungs pašrocīgi nogalinājis!

Pēc pulksten desmitiem, kad tevi iedzen dzīvoklī, pa Rīgas ielām trauc slēgtas mašīnas ar simtiem uz nāvi notiesāto. Tur, kur šīs mašīnas apstājas, pie tikko izrak­tām bedrēm, tu vari ieraudzīt šo kungu. Izpildījis savu bendes amatu, viņš steidzas pievākt laupījumu, lai pēc tam līdz rītausmai rīkotu orģijas kopā ar saviem darba devējiem — gestapiešiem.

Viņa noziegumu pēdas tu vari atrast Biķerniekos, Dreiliņu priedēs un Rumbulas mežā, kur pirmajos piec­padsmit okupācijas mēnešos noslepkavoti pāri par 80 000 vīriešu, sieviešu un bērnu.

Lūk, tāds ir šis «nacionāli domājošais» kungs, kas tīko arī pēc tavas dzīvības un mantas!»

5

Tai pašā laikā uzsaukums jau bija nokļuvis līdz Raup-Dīmensam. Oberšturmfīrers pagrozīja to, paoda tāpat kā suns, kas dzen pēdas. Papīrs vēl smaržoja pēc iespiedkrāsas. Tātad iespiedums vēl gluži svaigs, tikko no spiestuves. Nolādēts! Kur gan tā varētu atrasties?! Ja tas tūļa Ķīsis būtu bijis gudrāks, viņš varbūt tagad jau zinātu …

Deviņi. Laiks beigt darbu. Ieslēdzis slepenos doku­mentus seifā, rūpīgi iztīrījis nagus un uzvilcis Rīgā pa­šūto formas mēteli, kas lika ar ilgām atcerēties Bond- strīta drēbnieku, oberšturmfīrers Haralds Raup-Dīmenss izgāja uz ielas. Viņam, protams, bija mašīna, bet Mērijas dzīvoklis atradās netālu, un pēc garās darba dienas pie­smēķētajā kabinetā Raup-Dīmenss mīlēja pastaigāties. Lietus bija pārstājis, bet bulvāra melnais asfalts un garāmbraucošo limuzīnu lakotās karosērijas vēl laistījās mitrumā. Šur tur iemirdzējās kabatas spuldžu zili ap­tumšotā gaisma. Dzirdēja vai vienīgi vācu valodu, jo latvieši pēc tumsas iestāšanās vairījās iziet no dzīvokļiem.

Mērija jau droši vien būs uzklājusi galdu. Viņa zi­nāja, ka oberšturmfīreram pēc gestapo skarbās un nežē­līgās atmosfēras nepieciešama sievišķīga gādība. Jā, lik­teņa ceļi ir neizprotami. Kad Švarcs planieri bija minējis Alhambras bārdāmas Marlēnas vārdu, Raup-Dīmensam pat prātā nebija ienācis, ka viņš to kādreiz satiks. Viņu iepazīšanās bija tīri nejauša. Kādu vakaru, garlaicības dzīts, viņš aizgāja uz restorānu. Tur uzstājās dziedātāja koši krāsotiem matiem, kuri prožektoru gaismā liesmoja kā sarkans satiksmes signāls. Šī pēc izskata jaunā sie­viete — tās īstais vecums slēpās zem prasmīgi uzliktas krāsu kārtas — tīri pieklājīgi izpildīja vairākas angļu dziesmiņu parodijas. Kad viņas priekšnesums beidzās, dziedātāja neaicināta apsēdās pie oberšturmfīrera gal­diņa. Neraugoties uz viņa noraidošajiem skatieniem un vēso klusēšanu, sarkanmate, tukšodama glāzi pēc glāzes, ar mākslotu vaļsirdību stāstīja, ka viņa agrāk strādājusi Alhambrā, ka viņu saucot — Marlēna un ka viņai paš­laik neesot neviena drauga. Pieklājīgi, bet noteikti norai­dījis viņas nepārprotamo priekšlikumu, Raup-Dīmenss samaksāja tēriņu un aizgāja. Pēc vairākām nedēļām oberšturmfīreram nācās izsaukt uz gestapo kādu Mariju Lieni Zariņu, kura, pēc aģentūras ziņām, ilgāku laiku bijusi angļu militārā atašeja mīļākā. Tā bija tā pati Marlēna, tikai šoreiz bez smiņķa. Kad viņa bāla un trīcoša stāvēja Raup-Dīmensa priekšā, tas pēkšņi kairi sajuta savu varu pār šo sievieti. Protams, viņš drīz pār­liecinājās, ka bijušajai bārdāmai jau sen nav nekādu sakaru ar Angliju, bet viņam patika atstāt Marlēnu pār­liecībā, ka tās dzīvība atrodas viņa rokās. Tā sākās pa­zīšanās, kas atgādināja zvēru dīdītāja un sitienu iebie­dēta pantera attieksmes.