Dzīvoklis bez numura

—    To man iemācīja jaunības draugs Krauja, Inter­nacionālās brigādes rotas komandieris. īsi pirms kara viņš atgriezās Rīgā no franču koncentrācijas nometnes. Tas bija neaizmirstams vakars, kad mēs atkal tikāmies. Dzīvoklī pretī operas apstādījumiem sanāca daudz bijušo pagrīdnieku. Ārā šalca maija nakts, zvaigznes likās tik lielas kā vēl nekad, un mēs svinējām atkalredzēšanos, vēl nezinot, ka drīz no jauna karš mūs izšķirs. Krauja apsēdās pie klavierēm un nodziedāja to spāniski. Dzej­nieks Malenieks pārtulkoja tekstu. Es sēdēju klusi, ierā­vies stūrī, iedomājos kaistošās dienvidu debesis, ložme­tēju ligzdu Gvadaramas kalnos un melnmatainu kauji­nieku, kas, glāstot ģitāras stīgas, dzied par savu mīlu … Acīs man toreiz sakāpa asaras — varbūt tā bija jūsma par Spānijas varoņiem, varbūt arī kas cits…

—    Asaras? — Nadežda brīnījās. — Un man likās, ka tevi nekas nespēj aizkustināt…

Jānis dziļi nolieca galvu. Jā, skarbs viņš bija kļuvis, ciets un sevī noslēgts. Sevišķi pret Nadju. To darīja smagie cīņas apstākļi. Bet sirds dziļumos viņš zināja, ka pats kaldinājis šīs cietās bruņas, lai neļautu jūtām iz­lauzties uz āru. «Jums jāatsakās no personīgās dzīves,» toreiz teica sekretārs.

—    Nu nesāc tik tu atkal prātot, kāds esmu un kāds izliekos… Pasaki labāk, kā tev patīk šī dziesma.

—    Mazliet skumja, bet skaista. Klausoties tajā, atkal atcerējos Serjožu, visu kādreizējo dzīvi. Vai vēl redzēšu viņu?

—    Cerēsim, Nadja, — Jānis teica ar uzsvaru.

—     Bet ja vairs nav uz ko cerēt… Nu jau pieci mē­neši, kopš nosūtīju vēstuli. Šai laikā no Maskavas esam saņēmuši vairākus sūtījumus, bet par Serjožu ne vārda. Lidotājs … tu taču saproti, ko tas nozīmē …

Jānis klusēja. Viņš zināja, ka īstas sāpes nevar rem­dināt ar vārdiem. Tad jau labāk kliedēt skumjas ar dziesmu. Bet dziedot viņš no pagrīdes darbinieka, kas apsver katru soli, katru kustību, katru vārdu, pārvērtās vienkāršā cilvēkā ar atklātu dvēseli. Dziesmā atkal ieska­nējās jūtas, par kurām pašam nebija skaidrības.

Nadežda novērsa seju. Ko Jānis pats vēl nenojauta, viņa zināja jau labu laiku un, lai atbrīvotu draugu no grūtsirdīgās noskaņas, uzsāka lietišķā tonī:

—    Jāni, ļauj taču man strādāt tipogrāfijā. Es ātri iemācīšos.

—    Nevar, — strupi atteica Daugavietis, — tev ar savām sašautajām plaušām tas nav iespējams. Līdz tam laikam, kad sāks strādāt jaunais biedrs, es pats tikšu galā, — nevēlēdamies turpināt sarunu, Daugavietis pie­cēlās.

7

Tai pašā namā, dzīvoklī iepretī Kalniņa durvīm, Skaidrīte Svempa beidza sukāt savus tumšbrūnos matus.

—    Nu, meit, vai neesi vēl bijusi pie kaimiņa? — jautāja māte, kas, guļot uz vecmodīgās kušetes, atpūti­nāja nogurušās kājas.

—    Tūlīt, māmiņ, tūlīt aizskriešu apjautāties.

Meitene atvēra durvis un neapmierināta savilka de­gunu. Tā bija tikai iedoma, bet ko tur varēja darīt, ja viņai visur spokojās zivju eļļas treknā, riebīgā smaka. Šai ziņā Skaidrīte nebija mainījusies — viņa joprojām nevarēja ciest zivju eļļu. Velti māte agrākos gados bija centusies iestāstīt meitai, ka trīs ēdamkarotes zivju eļļas dienā piešķiršot viņas vaigiem apaļumu un sārtumu. Patiešām, Skaidrīte jau kopš bērnības izskatījās mazliet trausla, un katram neviļus radās vēlēšanās tēvišķīgi ap­likt roku ap viņas šaurajiem pleciem un pasargāt viņu no dzīves vētrām. Bet, kad Līgo vakarā Skaidrītes patvaļīgās cirtas rotāja baltu margrietiņu un zilu rudzu­puķu vainags, grūti nāktos atrast piemīlīgāku meiteni. Un, kas redzēja, cik drosmīgi viņa lēca pāri ugunskuram, ka dzirkstis vien nošķīda, saprata, ka Skaidrīte nemaz nav tik trausla.

Tagad, okupācijas grūtajos apstākļos, kad zivju eļļu nevarēja sadzīt ne par kādu naudu, Skaidrītes seja iz­skatījās daudz šaurāka nekā pirms kara. Šis gads bija paasinājis viņas vaibstus, tomēr dzīves bargumam nebija izdevies izdzēst jaunības svaigumu meitenes sejā.

Kas attiecas uz Jāņiem, tad Skaidrītei ar šo dienu saistījās visdrūmākās atmiņas.

Toreiz, 1941. gadā, tieši Līgo svētkos viņa sēdēja pie­blīvētajā autobusā un sausām acīm raudzījās uz druvām, kas līgojās vasaras briedumā. Fašistu negaidītais iebru­kums bija pārtraucis viņas ciemošanos pie radiem, un Skaidrīte steidzās pie mātes uz Rīgu. Autobusa kasiere tumšiem sviedru plankumiem klātā blūzītē izstāstīja, ka pavēlēts ņemt līdzi apģērbu un pārtiku trim dienām. Un Skaidrīte, kas bija cerējusi, ka karš varbūt neskars Lat­viju, saprata, ka arī šīm ziedošajām druvām jākļūst par asiņainu kaujaslauku. Nē, šeit viņa nepaliks, jāpierunā māte evakuēties dziļāk uz aizmuguri. Labāk atstāt savas mājas un mīļoto Rīgu nekā nokļūt fašistu jūgā. Šāds lēmums pa daļai nomierināja meitenes prātu. Baismās kara bangas, kas vēlās arvien tuvāk, vairs tā nebiedēja. Skaidrīte juta, ka aiz viņas ir neizmērojama zemes pla­tība un miljonu tauta. Pievilkusi ceļus, jo kāda soma neļāva izstiept kājas taisni, viņa ierāvās autobusa kaktā un pie sevis čukstēja: «Jā, māmiņ, mēs brauksim.»