Dzīvoklis bez numura

—     Kas jūs tāds esat? — tikai tagad viņai bija ienā­cis prātā, ka tā varēja būt provokācija.

Taču tūdaļ viņa atkal atmeta šo domu. Viņu pārlie­cināja vīrieša labsirdīgā, simpātiskā seja ar daudzām sīkām krunciņām, ar dziļiem iedobumiem zem acīm, kas stāstīja par smagiem pārdzīvojumiem.

— Kāda tam nozīme? Šoreiz es runāju Komunis­tiskās partijas vārdā.

Saviļņojuma asaras meitenei sakāpa acīs. īsti nezi­nādama, ko dara, viņa klajā ielā apskāva Kurenbergu. Rūdīta pagrīdniece tā, protams, nebūtu rīkojusies, bet Skaidrītei galu galā tikai deviņpadsmit gadu.

Avīžu kiosku kantora priekšā Skaidrīte atvadījās no Kurenberga izglābtās sievietes.

—    Nu, tad liels paldies un laimīgu ceļu! — novēlēja meitene.

—    Un jums laimīgu palikšanu! Izpeļņa jau nu nebūs liela, toties viegls darbs.

Pagriezusi sievietei muguru, Skaidrīte pasmaidīja. Viegls darbs! Pēc sarunas ar Kurenbergu viņa zināja, cik tas būs grūts. Iespējams, pat grūtāks nekā partizāņu gaitas. Tur viņa visu laiku atrastos biedru vidū, tur viņu slēptu katrs koks, katrs krūms. Te viņa briesmu brīdī būs viena pati, no viņas drosmes un atjautības būs atkarīga ne tikai pašas, bet arī daudzu citu dzīvības . . .

Un tomēr, soļodama pa ielu, Skaidrīte trallināja kādu pārgalvīgu dziesmiņu. Viņai bija deviņpadsmit gadu. Viņai beidzot bija noteikts dzīves mērķis!

Tikai ieejot savā dzīvoklī, kur viss tik tuvs un mīļš, sirds tā kā sažņaudzās. Cik grūti šķirties no mātes, pat no tēvoča Donata! Un ko teiks mājnieki, kā uzņems ziņu par pēkšņo pārcelšanos? Skaidrīte ilgi mīņājās istabā, neuzdrošinādamās uzsākt valodas. Te bez kādas vajadzības sakārtoja galdautu, te iztīrīja tēvocim pīpi. Sasparojusies viņa apsēdās blakus mātei, kura atpūti­nāja nogurušās kājas, paņēma tās roku savējās, pie­spieda pie kaistošā vaiga:

—    Māt… Tu taču neļaunosies . . . Negribēju jums būt par nastu . . . Tagad pati atradu darbu . . . Kiosks atrodas ļoti tālu, bet darbā jānāk agrā rītā, — Skaidrīte aizgrieza galvu, lai māte nevarētu ieskatīties viņai acīs.

— Pati saproti, cik tas neērti. Tāpēc sameklēju sev tuvumā gultas vietu .. .

Meitene sagaidīja pretošanos, pārmetumus, vismaz izbrīnu, bet dīvainā kārtā Elize Svempa tikai klusu cie­šot noglāstīja meitas galvu.

—    Māt, — atsāka Skaidrīte, bet, uzlūkojusi Elizi un ieraudzījusi tās skatienā bezgalīgu mīlestību, apklusa . . .

—    Dari, kā zini, meit, — Elize pievilka Skaidrīti ciešāk klāt. — Tu vairs neesi bērns. Tikai mūs, večus, gan neaizmirsti. Kad būs laiks, atnāc apraudzīt, pastās­tīt, kā tev sokas.

Nepieciešamās mantas Skaidrīte bija sakravājusi jau toreiz, kad nolēma doties pie partizāņiem. Tagad viņa tās paņems līdzi uz jauno dzīves vietu. Sapratusi, ka viņas iekrišana var apdraudēt tuviniekus, meitene bez vilcināšanās bija piekritusi Kurenberga priekšlikumam apmesties pie kāda viņa darba biedra.

Aizvērusi aiz sevis durvis, Skaidrīte izgāja no nama. Pa tumšo ielu, kur sen vairs neiedegās spuldzes, gur­deni soļoja parets gājējs, pie zemajām debesīm mirdzēja vientuļa zvaigzne. Un meitenei likās, ka šī zvaigzne ai­cina viņu tālā gaitā. Bet kas gaida ceļa galā? Skaidrīte to nezināja, tikai nojauta, ka šis ceļš nebūs viegls.

22

Jau otrais gads pazemē. Ērikā maz kas palicis no kādreizējā jaunekļa. Iekrituši vaigi, acīs drudžains spī­dums, plaksti nervozi raustījās. Viņam tagad pastāvīgi nācās lietot acenes, bet tas daudz nelīdzēja. Acis bieži sāpēja, sevišķi grūti bija panest spilgto spuldzes gaismu. Naktī sausais, smacējošais klepus reizēm neļāva gulēt. Jānim Ēriks par to nebilda ne vārda, jo zināja, ka tas tūdaļ gribēs viņu nomainīt. Bet to nedrīkstēja pielaist — tagad tik daudz ko darīt, kadru maz, un, kamēr dabūs vietnieku, paies mēneši.

Brīžiem atkal bija nepanesami grūti, uzmācās neat­vairāma tieksme atraut dzīvokļa durvis un izskriet laukā.

Bet viņš nekur nedrīkstēja rādīties. Uz ārpasauli bija tikai viens ceļš — radio. Neredzamie viļņi nesa Ērikam ziņas par miljoniem cilvēku likteņu, radioviļņi atšūpoja Urālu rūpnīcas motoru dūkoņu, kas dobji atbalsojās milzīgajos cehos, šie viļņi atšūpoja smieklus un asaras, cilvēku ciešanas un laimi, lielās dzīves spraigo elpu. Viļņi no Maskavas — dižās pilsētas, kur domāja arī par viņu, Ēriku Krapovski, — deva ticību un spēku izturēt.

Pēc tam Ēriks ilgi gulēja un mēģināja aizstāt īste­nību ar sapņiem. Viņš domās staigāja pa Rīgas ielām. Sausais sniegs čirkst zem pazolēm, zili dūmi stāvus sle­jas dzidrajā, saltajā gaisā, tik viegli un patīkami elpot. Viņš apsēžas uz sola Ziedoņa dārzā. Palēkdamies tuvo­jas kāds zvirbulis un ar savām mazajām, melnajām ačelēm raugās uz viņa tukšo roku. Garām steidzas cil­vēki, visdažādākie cilvēki, lieli un mazi, nobēdājušies un vienaldzīgi, sievietes ar lakatiņiem, vīrieši ar platmalēm galvā, bērni ar skolas somām uz muguras — cilvēki, cil­vēki, pēc kuru sabiedrības viņš tā ilgojas. Un starp tiem arī Skaidrīte . . .