Dzīvoklis bez numura

Skaidrīte iznāca uz liela laukuma, kur bruģis skaļi atbalsoja soļus. Pāri, gandrīz saplūstot ar tumšajām de­besīm, slējās Doma baznīcas smagnējais tornis. Te 18. novembrī bija atradusies tribīne, no kuras Ostlandes varasvīriem vajadzēja pieņemt pašu organizēto pretpa- domju demonstrāciju. Bumba, ko nezināmi varoņi bija paslēpuši zem tribīnes, diemžēl sprāga par agru, bet arī tāpat skaļi apliecināja latviešu darba tautas īstās jūtas.

Lūk, Doma muzeja sarkanais ķieģeļu mūris ar pilsē­tas ģerboni un nesaprotamu uzrakstu latīņu valodā. Tas notika te — aušīga meitene toreiz aicināja savu mīļoto braukt pie partizāņiem. Pie partizāņiem Skaidrīte nebija tikusi un tomēr nokļuvusi tur, kur gribēja, — kur cil­vēki cīnās un uzvar . . . Varbūt, ja pēc kara atkal gadī­sies kopā ar Ēriku iegriezties šai muzejā, blakus bronzas lielgabaliem, ar kuriem rīdzinieki kādreiz sargājuši savu pilsētu no poļu un zviedru iebrucējiem, būs izstādīti arī uzsaukumi ar lozungu «Nāvi vācu okupantiem!» . . .

23

Jau kāpņu telpās Skaidrīte izdzirdēja mātes balsi:

—     Donat, liekas, tur kāds pie durvīm. Ej paskaties! Tuvojās šļūcoši soļi, nograbēja ķēde, tad atskanēja

priecīgs izsauciens:

—    Elli, Elli, Skaidrīte atnākusi!

Aizmirstot ārsta norādījumus, vecā Svempa piecēlās no gultas, bet pēc dažiem soļiem bija spiesta atsēsties krēslā.

—     Nāc nu, meitiņ, nobučo māti . . . Cik tu liela un skaista esi kļuvusi! Pat pazīt vairs nevar… Mums te viss pa vecam, tikai man tās kājas tādas švakas.

—    Apgulies, māmiņ, tagad es esmu mājās. Pasaki tikai, kas jādara . . .

Izmazgājusi veļu un savedusi dzīvoklīti priekšzīmīgā kārtībā, — pat tēvoča pīpe netika aizmirsta, — Skaidrīte uzvārīja kafiju. Tas bija iegansts, lai izvilktu no somas ciemkukuli.

—    Bet, meitiņ, kāpēc tu pati neēd? Tev taču garšo aknu desa.

—    Kā tu uzminēji, kāds man aizdars? — brīnījās Skaidrīte, jo vēl nebija paguvusi izvīstīt no papīra šorīt saņemto maizes riku.

Elize kaut kā izgrozījās — meita taču nedrīkstēja zināt, ka viņa pati ir sūtītāja. Daugavietis bija stingri piekodinājis neļaut Skaidrītei neko noprast, un Svempa pakļāvās bez iebildumiem. Tomēr cik grūti nācās no meitas slēpt bažas par tās bīstamajām gaitām. Un, kad Skaidrīte atvadījās, viņa nenocietās:

—     Esi piesardzīga, meitiņ!

—    Kas tad man? — bezbēdīgi atbildēja meitene un jau zvanīja pie kaimiņu durvīm.

Apciemodama māti, viņa allaž iegriezās pie vecākās draudzenes, jo tā bija vienīgā, kas zināja par viņas mīlu uz Ēriku.

Mirkli vēlāk dzīvoklī bez numura atskanēja Nadeždas iedarbinātais brīdinājuma signāls.

Nebalsināta ķieģeļu velve. No tās nokarājas simt sveču spuldze, kas savā gaismas lokā ietver visu pagrabu. Asā, uzmācīgā iespiedkrāsas smarža. Sarkani zvērojoša čuguna krāsns. Uz gultas Gorkija «Manas uni­versitātes» ar īpatnēju lasāmzīmi — no matrača izvilktu salmu. Nespodri blāvoši svina burti kastēs, saliktajās rindkopās, Ērika rokā.

Labu brīdi Daugavietis vēroja sadugušo muguru. Nervozās, saraustītās kustības liecināja par Ērika nogu rumu. Reizēm roka bezmērķīgi apstājās pusceļā, tad at­kal drudžaini virknēja burtus. Gadījās pat tā, ka svina kvadrātiņi izkrita no pirkstiem.

—    Pietiek, Ērik, jāatpūšas, — ierosināja Jānis, kaut zināja, ka katra minūte dārga.

—    Jā, mazliet jāatvelk elpa. Citādi būs daudz kļūdu.

Krapovskis apgūlās, noņēma acenes un aizvēra iekaisušās acis. Bālasinlgā seja likās sastingusi, bet plaksti joprojām raustījās. Daugavietis nodzēsa gaismu un ieslēdza radiouztvērēju. Kamēr spuldzes iesila, valdīja klusums. Tad pazīstamā dūkoņa un beidzot «Varen plaša mana zeme dzimtā» pirmās taktis, kas lika Ēri­kam pacelt galvu un atbalstīties uz elkoņiem. Šis pauzes signāls vēstīja, ka gaidāma priecīga ziņa. Tiešām, pēc mirkļa jau atskanēja diktora Jurija Levitana balss, kuru pazina miljoniem cilvēku:

—    Biedri radioklausītāji! Pēc dažām minūtēm pār­raidīsim svarīgu ziņojumu. Palieciet pie aparāta .. .

—     Žitomira, — satraukti minēja Ēriks.

—    Nē, drīzāk Kirovgrada, — apgalvoja Jānis. — Mū­sējie šai virzienā attīstījuši spēcīgu uzbrukumu, — un, atkal uzdedzinājis gaismu, viņš sagatavoja papīru un zīmuli.

«AUGSTĀKĀ VIRSPAVĒLNIEKA PAVĒLE

Šajās dienās Baltijas frontes karaspēks armijas ģene­rāļa Bagramjana vadībā pārgāja uzbrukumā pret vācu fašistu karaspēku, kas novietots dienvidos no Neveles, un pārrāva pretinieka stipri nocietināto joslu 80 kilo­metru garumā un līdz 30 kilometru dziļumā.

Piecās sīvu kauju dienās mūsu karaspēks atbrīvoja vairāk nekā 500 apdzīvotu vietu .. .

Kaujās iznīcināta 87., 129. un 211. kājnieku divīzija, 20. tanku divīzija un vairākas vācu apsardzes vienības.

Kaujās izcēlies ģenerālleitnanta Gaļicka, ģenerālleit­nanta Švecova…»

—    Apsveicu! Apsveicu! — sauca Ēriks un uzlēca kā­jās. Vaigi tvīka, pat balss skanēja gluži citādi. — Nu iet vaļā! Virziens uz Daugavpili! — un Ēriks atkal paņēma rokā likni. — Šāda ziņa man ir labākās zāles. Jā, starp citu, vai nevajadzētu šo pēdējo uzvaru izmantot uzsau­kumā?

—    Protams. Pieliec pats. Kad tu domā pabeigt?