Dzīvoklis bez numura

— Klausīt manu komandu! Apstaigāt sādžā visas mājas un atbrīvot zemniekus no lieka degvīna un alus. Ja kāds liegsies, rekvizēt ar varu! Pie viena paķert mei­čas! Pa mājām — izklīst!

Garnizona karavīri labprāt izpildīja šo pavēli. Uz­lauza skapjus un pūra lādes, netīriem zābakiem bradāja pa apcirkņiem, izdzina no kūtīm pārbiedētos lopus, klē­tīs, šķūņos un ratnīcās visu apgrieza ačgārni. Šņabi gan

reti kur atrada, toties šur tur sienā slēpās meitenes, kas negribēja piedalīties okupantu dzīrēs. Velti tās mē­ģināja pretoties — piedzērušie kareivji auroja un, rupji ņirgādamies, ar varu viņas stiepa uz balli. Nesmādēja arī sievas, un drīz vien šķūnis bija pilns.

Muziķi spēlēja vācu grāvēju «Bijām mēs uz pļavas skūpstīties zem kļavas». Tikai klarnetists, iereibis vairāk par citiem, stūrgalvīgi turpināja pūst: «Heute gehort uns Deutschland und morgen die ganze\Velt.» [3] pasaules iekarotāji lēkāja un gorījās, cieši piespieduši meitenes, kuras meta izmisušus skatienus uz šķūņa durvju pusi. Sad tad kādai izdevās atbrīvoties un aizskriet. Tad vesels ducis dzinās pakaļ, un nelaimīga tā meitene, kuru viņi noķēra.

— Jautra balle, — sprieda Hartmuts un pacēla lielo ozolkoka kausu, no kura, — tā apgalvoja pagasta vecā­kais, — kādreiz dzēris ģenerālis fon der Golcs. Bet tūdaļ neapmierināti saviebās — kauss bija tukšs, tāpat kā visi pārējie trauki, kas atradās uz garā mielasta galda.

Lūk, tā gadījās, ka Bauera atnestais degvīns patiešām lieti noderēja.

Nākamajā rītā nebija nemaz tik viegli uzmodināt ģenerāli. Arī paģirainie esesiešu virsnieki labprāt būtu tepat izgulējuši savu dzērumu. Tikai Bauera solījums pa ceļam iegriezties sādžā, kur vakar viņam iedevuši spirtu, beidzot izkustināja miegaino priekšniecību.

Mašīnā ģenerālis ietinās zvērādu kažokā, dziļi iespie­dās stūrī un tūdaļ atkal aizsnaudās. Bet eskorta virsnieki, kuru smagajās galvās sāpīgi atbalsojās katrs ceļa nelī­dzenums, bija sevišķi īgni un neskopojās ar piezīmēm par šofera braukšanas prasmi.

Bauers neatbildēja. Viņš pat īsti nedzirdēja esesiešu runas, jo prātu visu laiku nodarbināja viena vienīga doma: rīt sāksies jauna dzīve, bet šodien jāpierāda, ka esmu tās cienīgs. Ar tikko valdāmu satraukumu šoferis lūkojās mežā, kas mēms un varens stiepās gar lielceļa abām pusēm. Varbūt aiz šā pagrieziena gaida viņa jaunie draugi, varbūt tie slēpjas šajā krūmu biezoknī… Varbūt

nākamajā mirklī klusumu šķels signālšāviens un būs pienācis laiks darboties …

Bauers tik bieži savās domās bija atkārtojis naktī izgudroto rīcības plānu, ka šķita, it kā viņš visu to kādreiz jau būtu pastrādājis. Tūdaļ apstādināt mašīnu, protams, nedrīkstēja. Tieši otrādi, jākāpina ātrums, kā to šādos gadījumos prasa instrukcija. Tad jāizliekas, it kā lode būtu ķērusi motoru un kaut ko sabojājusi. Granātas detonators, ko viņš īpaši šim nolūkam bija savienojis ar gāzes pedāli, palīdzēs tēlot defektu. Un tālāk? … Kā tikt galā ar esesiešiem, kamēr tie nav paguvuši atklāt uguni? Par to Baueram vēl nebija ne­kādas skaidrības, viņš tikai zināja, ka nepieļaus tiem ievainot nevienu partizāni! Laikam būs jāizlec no ma­šīnas un pirmajam jāšauj …

Viņa domas pēkšņi pārtrauca šāviens. Nē, tas nebija atsevišķs šāviens, bet vesela automāta kārta. Viss nāka­mais jau risinājās tādā ātrumā, ka Bauers nespēja pat atjēgties. Viņš nospieda akseleratoru, mašīna parāvās uz priekšu, tad pamina izraisīja īssavienojumu. Sekoja dobjš sprādziens, motors iesprauslojās un apklusa. Un, pirms šoferis paguva izlēkt no mašīnas, no koku bie­zokņa trakā skrējienā izlauzās vācu kareivji — «meža attīrītāji».

Tas bija hitleriešu iecienītais cīņas paņēmiens. Ielen­kuši silu, kur, pēc viņu domām, varēja atrasties bīsta­mais ienaidnieks, tie izvērsās garā ķēdē un, virzoties uz priekšu, atklāja aklu uguni. Ja gadījās tādā reizē nošaut miermīlīgu zemnieku, kas lasīja žagarus, to apzīmēja par partizāni, un — lieta bija darīta.

Ieraudzījis ģenerāli, viņu komandieris — izstīdzējis virsleitnants, kas iepriekšējā vakarā bija aurojis skaļāk par visiem, - piesteidzās klāt un aizelsies jautāja:

—    Lūdzu piedošanu, ģenerāļa kungs, kas noticis?

Vajadzētu kaut ko sacīt, glābt stāvokli… Bet negai­dītais pārpratums bija satriecis Baueru. Ko tagad uzsākt, ko izgudrot?

Pēkšņi gluži necerētu palīdzību sniedza ģenerālis:

—    Mums uzbruka bandīti, gandrīz mani sašāva! — tas kliedza. — Ko jūs gaidāt, velns nolāpīts ar ārā?!

—    Tūlīt pārmeklēsim arī otro pusi, ģenerāļa kungs!

Atļaujiet tikai brīdināt: jāvēl dzirdēsiet šāvienus,nekādā ziņā neapstājieties! Un virsleitnants, pat aizmirsis svei­cināt, ienira mežā, kur jau skanēja viņa padoto jucek­līgie, bezmērķīgie šāvieni.

Bauers šoreiz bija glābts. Un tomēr mašīnas apturē­šana bija radījusi aizdomas.

—     Ja tu vēlreiz apstāsies, es tev sešas lodes ietriekšu ribās! — paziņoja Baueram blakus sēdošais esesietis un uzlika cimdoto roku uz revolvera maksts.

—    Jāapskata, kas ar motoru, — mierīgi atbildēja šoferis un izkāpa.