Dzīvoklis bez numura

Nonācis līdz gala mērķim. Daugavietis bija tik no­guris, ka pat nenoģērbies tūdaļ aizmiga uz cietās lāvas. Tikai nākošajā dienā viņš ieradās pie Centrālās Komi­tejas pilnvarotā.

Zemnīcā smaržoja pēc stipras mahorkas, kūpēja kvē­pene, ietverdama savā trīcošajā gaismā šauru loku. Piln­varotais piecēlās, gaišā strēle pārslīdēja sejai, un Jānis pazina bijušo rajona komitejas sekretāru Avotu.

Kāds priecīgs pārsteigums! Satikt draugu pēc skarbu pārbaudījumu gadiem! Viņi apskāvās, raudzījās viens otram acīs, kā puikas sita viens otram pa pleciem, atkal apskāvās. Jā, barga bija kara ikdiena ar nepārtrauktām kaujām un cīņām, toties katra jauna tikšanās izvērtās par īstiem svētkiem.

—    Vai atceries mūsu pēdējo sarunu? — sauca Dau­gavietis.

—    Kā tad?! Centrālajā Komitejā, — jautri blisinot gaiši zilās acis, kas slēpās aiz plāniem stikliem, atbildēja Avots.

—    Tu toreiz ieteici mani šim darbam. Ja būtu no- jautis, cik tas sasodīti grūts, nez vai būtu uzņēmies…— smaidīja Jānis.

—     Būtu, būtu! It kā es tevi nepazītu … Tu taču mums esi velna puisis… Mēs Maskavā saņemam katru tavu uzsaukumu, un, jāsaka, vadība apmierināta . . .. Mazliet dzīvāk gan derētu, ātrāk jāatsaucas uz notiku­miem. Lūk, toreiz, kad studenti atteicās braukt uz Vā­ciju darbā, varēji to izmantot skrejlapai.

—    Tā jau ir… Tajā laikā biju viens. Kopš Krapov­skis sācis strādāt, mēs izlaižam divkārt vairāk litera­tūras . ..

—    Par maz, vēl daudz par maz… Bet par to vēlāk, vispirms uztīsim kādu smēķi, — apķērās Avots.

Viņš noliecās, lai izvilktu no zābaka ar mahorku piebāztu repi, un tikai tagad Daugavietis ievēroja divas lielas zvaigznes uz Avota uzplečiem.

—    Lūk, kā! Tu jau apakšpulkvežos staigā. Tad tev gan vajadzētu pīpēt ko glaunāku.

—    Varbūt «Sportu»? — atjokoja Avots.

Atmiņā atausa 1941. gada 25. jūnija vakars, kad viņš kopā ar Daugavieti bija sēdējis Centrālās Komitejas sekretāra priekštelpā. Gaidot svarīgo sarunu, viņi abi nervozēja. Daugavietis — droši vien iztēlodamies priekšā stāvošo smago uzdevumu, Avots — vēlreiz apsvērdams, vai ieteicis vispiemērotāko cilvēku. Abi daudz smēķēja,.

viņš — «Kazbeku», Daugavietis — «Sportu». Avots vēl labi atcerējās mazliet apburzīto paciņu ar joņojošo riteņ­braucēju, no kuras Jānis vilka vienu papirosu pēc otra. Kad Avotam pašam izbeidzās ierastā šķirne, vajadzēja ņemt no drauga. Ievelkot sūro dūmu, viņš toreiz vēl pārmeta Daugavietim, ka tas nepīpējot ko labāku. Jānis paraustīja plecus: «Ko lai dara? Pagrīdes paradums — neuzkrist. Ulmaņa laikā no simt smēķētājiem astoņdesmit pirka «Sportu».» Tikai tobrīd Avots tā īsti sāka saprast, cik apbrīnojama ir Daugavieša māka pielāgoties apstāk­ļiem. Pat vissmalkākos sīkumos — papirosu šķirnes, kaklasaites un izteicienu izvēlē — tas pieskaņojas caur­mēra gaumei un vienmēr iederas jebkurā sabiedrībā. Un toreiz Avots nosprieda, ka pareizi dara, ieteikdams tieši Daugavieti pagrīdes darbam okupētajā Rīgā …

No rupja avīžu papīra satīto resno cigareti viņi iz­smēķēja klusēdami. Zemnīcas pustumsā gailēja divas uguntiņas. Katrs atcerējās bijušo, pārlūkoja šodienu, vē­rīgām partijnieka acīm ieskatījās nākotnē. Kad smēķis saira pelnos, Avots atkal ierunājās:

— Tagad pateikšu, kādēļ izsaucu tevi… Drīz fronte strauji tuvosies Latvijai. Mums laikus jāsagatavojas tam, ka fašisti mēģinās izvest un iznīcināt, ko vien varēs. Jāpanāk, lai hitleriešu atkāpšanās brīdī mums katrā uzņēmumā būtu uzticami cilvēki. Hitleriešu nolūkus va­jag izskaidrot masām. Tādēļ — vairāk uzsaukumu . . . Tā … Padomā par cilvēku, ko varētu dot Krapovskim palīgā. Bet tu… Tu brauksi uz Liepāju nodibināt tur jaunu tipogrāfiju … Nāc paskaties, — Avots izvilka no lāvas apakšas smagu čemodānu un atvēra.

Metāliski blāvojot, tajā rindojās tūkstošiem lielu un mazu svina kvadrātu — burtu armija, kas tika mesta izšķīrējā kaujā.

Daugavieša acis iemirdzējās, it kā ieraugot pasakainu bagātību. Viņš izņēma dažus kvadrātiņus, pašūpoja tos rokā kā kolhoznieks jaunās ražas zeltainos graudus, pat noglāstīja un saudzīgi atlika atpakaļ.

Vēl ilgi viņi sēdēja, te runādami par jauniem uzde­vumiem, te atcerēdamies kādu miera laika notikumu. No kopējā katliņa paēda pusdienas, un atkal Avots stāstīja par to, kas darāms, 1111 atkal Daugavietis, piegrauzdams pie nesaldinātas tējas kaltētu maizi, ziņoja par to, kas padarīts. Tika runāts par Ērika nākamo pa­līgu, un Centrālās Komitejas pilnvarotais, sīksīki izpraš­ņājis Jāni, piekrita Skaidrītes kandidatūrai. Tāpat pār­sprieda stāvokli frontē — veselas vācu divīzijas ar visiem ģenerāļiem padevās gūstā.

—    Jā, vācu ģenerāļi tagad lēta manta, — pavīpsnāja Avots. — Arī mums ir tāda trofeja.

—    Dzirdēju. Vai nevarētu apskatīt šo putnu?

—    Nevajadzēja tik ilgi gulēt. Ilartmutu jau naktī ar lidmašīnu aizsūtījām uz Maskavu. Šoferis gan ir tepat. Liekas varens puisis, pats taču atveda savu ģenerāli.

—    Hartmutu? — Daugavietis uztraucās. — Vai tie­šām … Man ir aizdomas, ka es to šoferi pazīstu. Vai nevarētu viņu apskatīt, protams, lai puisis mani nepa­manītu?