Endera spēle

Es esmu vienīgais, viņš saprata. Viņi atrada mani, kad es lietoju anzīblu, sekoja tam, iekļuva manā apziņā. Manu mo­košo sapņu agonijā viņi mani iepazina, bet dienās es turpi­nāju viņus nogalināt; viņi atklāja manas bailes no viņiem, un vēl viņi atklāja, ka es nemaz nezinu, ka nogalinu viņus. Atlikušajās nedēļās viņi ierīkoja man šo vietu un Milža līķi, un spēļu laukumu, klintsradzi virs Pasaules gala, lai es atce­rētos un atrastu šo vietu. Es esmu vienīgais, ko viņi pazīst, un tāpēc viņi var runāt tikai ar mani, tikai caur mani. Mēs esam līdzīgi tev, viņš uztvēra domu. Mēs negribējām nevienu no­galināt, un, kad mēs sapratām, mēs vairs neatgriezāmies. Mēs domājām, ka esam vienīgās saprātīgās būtnes Visumā — līdz uzgājām jūs, bet mēs nevarējām iedomāties, ka vientuļi dzīv­nieki, kas neprot sapņot cits cita sapņus, spēj domāt. Kā gan mēs varējām zināt? Mēs varējām sadzīvot mierā. Tici mums, tici mums, tici mums…

Viņš pieliecās tuvāk dobumam un izņēma no tā kūniņu. Tā bija satriecoši viegla — bet tajā gulēja lielas sugas cerības un vienīgā nākotne.

„Es ņemšu tevi līdzi," teica Enders. „Es ceļošu no vienas pasaules uz nākamo, līdz atradīšu laiku un vietu, kur tu varē­tu pamosties drošībā. Un es izstāstīšu tavu stāstu citiem, lai reiz varbūt viņi varētu jums piedot. Tā, kā jūs piedevāt man."

Viņš ietīstīja karalienes kūniņu savā jakā un iznesa to no torņa.

„Kas tur bija?" jautāja Abra.

«Atbilde," Enders atbildēja.

„Kāda atbilde?"

„Uz manu jautājumu."

Un vairāk par to viņš neko neteica. Vēl kādas piecas dienas viņi izlūkoja apkārtni, līdz izvēlējās vietu, kur veidot jauno koloniju, — tas bija uz dienvidaustrumiem no torņa.

Pēc vairākām nedēļām viņš iegriezās pie Valentīnas un pa­lūdza viņai izlasīt kaut ko, ko viņš tikko bija pabeidzis rakstīt. Viņa atvēra failu savā datorā un sāka to lasīt.

Vēstījums bija rakstīts no karalienes skatpunkta, tajā bija atklāts viss, ko viņas bija iecerējušas un ko bija sasniegušas. Šīs ir mūsu neveiksmes, šie ir mūsu izcilākie panākumi. Mēs negribējām nodarīt jums pāri, un mēs piedodam jums mūsu nāvi. Sākot ar pirmajiem apziņas uzplaiksnījumiem un turpi­not līdz lielajiem kariem, kas bija brāzušies pāri viņu pasau­lei, Enders risināja vēstījumu ļoti raiti, gluži kā atstāstīdams senas teiksmas. Kad viņš nokļuva līdz lielajai mātei, karalieņu karalienei, kas pirmā iemācījās nevis nogalināt vai padzīt jau­no karalieni, bet gan to apmācīt, vēstījums kļuva detalizētāks. Viņš stāstīja, cik daudz reižu viņai nācās nogalināt savas at­vases, līdz pasaulē nāca tāda, kas saprata, viņas tieksmi pēc harmonijas. Tas bija kas jauns — divas karalienes, kas mīlēja viena otru un palīdzēja viena otrai, nevis cīnījās. Un kopā viņas bija stiprākas par citiem. Viņu valstība uzplauka, viņām pievienojās jaunas meitas, un tā dzima gudrība.

Ja vien mēs būtu varējušas sarunāties ar jums, karaliene Endera vārdiem teica. Bet, tā kā tas nebija iespējams, mēs lū­dzam tikai, lai jūs atceraties mūs nevis kā. ienaidniekus, bet gan kā nelaimīgas māsas, likteņa, Dieva vai evolūcijas nolā­dētas. Ja mūs vienotu skūpsts, brīnums liktu mums ieraudzīt cilvēcisko vienam otra acīs. Tā vietā mēs nogalinājām viens otru. Bet mēs tik un tā tagad sveicam jūs kā viesus un drau­gus. Nāciet uz mūsu mājām, Zemes meitas, dzīvojiet mūsu mītnēs, ievāciet ražu no mūsu laukiem — mēs to vairs ne­varam, un tagad jūs esat mūsu rokas. Plaukstiet, koki, briestiet, lauki; saules, sildiet viņas; planētas, esiet auglīgas. Tās ir mūsu pieņemtās meitas, kas atgriezušās mājās.

Endera grāmata nebija liela, bet tā vēstīja par visu labo un ļauno, ko karaliene pazina. Un viņš to parakstīja nevis ar savu vārdu, bet gan ar pseidonīmu: Mirušo balss.

Uz Zemes grāmata tika izdota bez lieka trokšņa un klusi tā gāja no rokas rokā, līdz likās neiedomājami, ka uz Zemes kāds to varētu nebūt lasījis. Vairākumam lasītāju grāmata likās in­teresanta, daļa nespēja to aizmirst. Viņi sāka dzīvot saskaņā ar to, cik vien labi spēja, un, kad nomira kāds viņu mīlēts cil­vēks, pie kapa vienmēr atradās kāds aizstāvis, kas bija Mirušā balss, kas teica runu, kuru būtu varējis teikt mirušais, — bet pilnībā atklātu, neko neslēpjot un nekādi neizliekoties. Tie, kas ieradās uz šādām bērēm, dažkārt uzskatīja šīs runas par pārāk sāpinošām un aizskarošām, bet daudzi citi nolēma, ka viņu dzīves par spīti kļūdām ir pietiekami vērtīgas, lai arī pēc viņu nāves kāda balss vēstītu patiesību par viņiem.

Uz Zemes tā bija tikai viena reliģija no daudzām citām. Bet tiem, kas devās Visuma neizmērojamos tālumos, kas dzīvo­ja insektoīdu tuneļos un ievāca ražu no insektoīdu laukiem, tā bija vienīgā reliģija. Nebija nevienas kolonijas, kur nebūtu vismaz vienas Mirušo balss.

Neviens nezināja un neviens pat īsti negribēja zināt, kas īsti bijusi pirmā balss. Enders negrasījās to atklāt.

Kad Valentīnai apritēja divdesmit pieci gadi, viņa pabeidza pēdējo insektoīdu karu vēstures sējumu. Pašās beigās viņa ie­kļāva pilnu Endera mazās grāmatiņas tekstu, bet neatklāja, ka tās autors ir Enders.