Endera spēle

„Kas padarīts, tas padarīts, Ender. Viņu planētas tagad ir tukšas, mūsējā '— pārpildīta. Un mēs varam šīm planētām piedāvāt ko jaunu — pilsētas, ko apdzīvo atsevišķi indivīdi, kas mīl un ienīst cits citu katrs savu iemeslu dēļ. Visās insektoīdu pasaulēs līdz šim risinājies tikai viens stāsts, bet līdz ar mums šīs pasaules iegūs neskaitāmus stāstus, un dienu die­nā, mums improvizējot, tie nemitīgi mainīsies. Ender, Zeme pieder Pīteram. Un, ja tu tagad nelidosi man līdzi, viņš tevi savāks sev un izmantos tā, ka tu vēlēsies, kaut vispār nebūtu piedzimis. Šī ir tava vienīgā iespēja tikt prom."

Enders klusēja.

„Es zinu, ko tu tagad domā, Ender. Tu domā, ka es mēģinu kontrolēt tevi tāpat kā Pīters vai Grafs, vai vēl kāds cits."

„Man tas ienāca prātā."

„Laipni lūgts starp cilvēkiem. Neviens nekontrolē savu dzīvi pilnībā, Ender. Labākā izvēle ir pieņemt lomu, ko tev piešķīruši labi cilvēki, cilvēki, kas tevi mīl. Es nelidoju uz še­jieni tāpēc, ka gribēju kļūt par kolonisti. Es lidoju uz šejieni, jo es visu savu dzīvi biju pavadījusi kopā ar brāli, kuru es ie­nīdu. Tagad es gribu izmantot iespēju iepazīt brāli, kuru es mīlēju, — kamēr vēl nav par vēlu, kamēr mēs vēl esam bērni."

„Tātad jau ir par vēlu."

„Tu maldies, Ender. Tu domā, ka esi pieaudzis un nogu­ris, un visa pārsātināts, bet dziļi sirdī tu esi tāds pats bērns kā es. iMēs varam to turēt noslēpumā no visiem. Kamēr tu pārvaldīsi koloniju un es rakstīšu politiski filozofiskus trak­tātus, neviens nekad neuzminēs, ka nakts melnumā mēs ielavāmies otra istabā un spēlējam dambreti vai kaujamies ar spilveniem."

Enders klausīdamies smējās, tomēr paguva ievērot frāzi, kas bija izmesta pārāk nevērīgi, lai būtu nejauša.

„Pārvaldīšu koloniju?"

„Es esmu Dēmostens, Ender, un es pametu Zemi ar pa­matīgu troksni. Publiski paziņoju, ka es tik ļoti ticu koloni­zācijai, ka pati došos ceļā jau ar pirmo kuģi. Tajā pašā laikā kolonizācijas ministrs, kāds bijušais pulkvedis, vārdā Grafs, paziņoja, ka pirmā kuģa pilots būs dižais Meizers Rekhems un pirmās tā nodibinātās kolonijas gubernators būs Enders Vigins."

„Viņi varēja to paziņot arī man."

„Es vēlējos uzzināt tavu viedokli pirmā."

„Bet tas jau ir izziņots."

„Nē. To izziņos rīt, ja vien tu piekritīsi. Meizers pieņēma piedāvājumu pirms dažām stundām uz Erosa."

„Un tu katram atzīsies, ka tieši tu esi Dēmostens? Četrpad­smit gadus veca meitene?"

„Mēs paziņosim tikai to, ka Dēmostens dosies līdzi. Lai viņi nākamos piecdesmit gadus urbjas cauri pasažieru sa­rakstam un mēģina atklāt, kurš tad no tiem ir šis Loka laik­meta izcilais demagogs."

Enders iesmējās un pakratīja galvu.

„Tev tiešām iet jautri, Valentīna."

„Un kāpēc gan ne?"

„Labi," Enders teica. „Es piekrītu. Varu būt arī guberna­tors, ja vien jūs ar Meizeru man palīdzēsiet. Pašlaik manas spējas nedaudz tā kā pamestas novārtā."

Viņa iespiedzās un apkampa Enderu — gluži kā parasta pusaugu meitene, kas tikko saņēmusi ilgi gaidītu dāvanu no sava mazā brālīša.

..Valentīna," viņš teica, „tikai viena lieta jānoskaidro uzreiz. Es nedodos ceļā tevis dēļ. Es nedodos ceļā tāpēc, ka vēlētos kļūt par gubernatoru, vai arī tāpēc, ka šeit man ir garlaicīgi. Es dodos tāpēc, ka pazīstu insektoīdus daudz labāk nekā ik­viens cits un varbūt tur man radīsies iespēja viņus iepazīt vēl labāk. Es viņiem nolaupīju nākotni, un vienīgais veids, kā es

varu izpirkt savu vainu, ir atdzīvināt viņu pagātni."

• ••

Lidojums bija ilgs. Beigu posmā Valentīna bija pabeigu­si insektoīdu karu vēstures pirmo sējumu — viņa ar anzīblu nosūtīja to uz Zemi, lai publicētu ar Dēmostena vārdu, sa­vukārt Enders beidzot bija ieguvis ko vairāk par pasažieru slavas dziesmām. Tagad viņi bija Enderu iepazinuši, un Viņš bija iemantojis viņu mīlestību un cieņu.

Jaunajā pasaulē viņš strādāja smagi. Viņš drīz aptvēra at­šķirību starp militāro un civilo vadību un pārvaldīja kolo­niju vairāk ar argumentiem, nevis pavēlēm, strādājot tikpat smagi, cik pārējie, lai izveidotu un nostiprinātu patstāvīgu ekonomiku. Bet viņa visnozīmīgākais uzdevums bija pētīt insektoīdu atstāto mantojumu, mēģinot starp celtnēm, iekār­tām, sen nekoptiem laukiem atrast ko tādu, ko cilvēki varētu izmantot vai no kā varētu uzzināt ko jaunu. Grāmatu nebi­ja — insektoīdiem tās nebija vajadzīgas. Visas viņu zināšanas glabājās viņu atmiņā, un tās bija gājušas bojā līdz ar pašiem insektoīdiem.

Un tomēr, aplūkodams masīvos jumtus, kas klāja kūtis un noliktavas, Enders saprata, ka ziemas šeit ir smagas, bagātas ar sniegu. Žogi ar asiem mietiem, kas vērsti uz āru, liecinā­ja, ka ražu vai ganāmpulkus apdraud plēsīgi zvēri. Dzirnavās viņš secināja, ka garie, negaršīgie augļi no aizaugušajiem dār­ziem reiz žāvēti un malti miltos. Un somas, kuras reiz bija lietotas, lai, dodoties veikt darbus uz lauka, paņemtu līdzi bērnus, lika saprast, ka insektoīdi, nebūdami pārāk attīstīti individuāli, tomēr rūpējās par saviem bērniem.