Endera spēle

Vienīgais, ko Enders necieta, bija kolonistu gandrīz diev­bijīgā izturēšanās pret viņu. Viņš iemanījās izvairīties no to apdzīvotajām vietām, jo tie viņu vienmēr atpazina — visa pasaule zināja viņa seju — un, skaļi saukdami, metās viņu apkampt un sveikt, un rādīja savus bērnus, nosauktus viņa vārdā, un stāstīja, ka viņš izskatījies tik aizkustinoši, sirdi plo­soši jauns, ka viņi nevaino viņu nevienā slepkavībā, jo tā taču nav bijusi viņa vaina, viņš taču ir tikai bērns.

Viņš slēpās, cik vien labi spēja.

Tomēr no viena kolonista viņam neizdevās noslēpties.

Todien viņš nebija uz Erosa. Viņš bija devies uz jauno SZL, lai mācītos veikt zvaigžņu kuģu tehnisko apkopi. Čamradžnagars gan paziņoja, ka virsniekam nepienākas darīt melno darbu, bet Enders atbildēja — tā kā pieprasījums pēc viņa profesijas pamatīgi krities, pienācis laiks apgūt ko jaunu.

Pa ķiveres radio viņam tika paziņots, ka viņu kāds gaida un vēlas satikt. Enders nevarēja iedomāties nevienu, ko viņš pats gribētu satikt, tāpēc pārāk nesteidzās. Viņš pabeidza uz­stādīt vairogu kuģa anzīblam un devās uz slūžu telpu.

Viņa gaidīja pie ģērbtuves durvīm. Uz mirkli viņš jutās aizkaitināts, ka pat te, kur viņš ieradies, lai būtu viens, viņu jauj traucēt kaut kādai kolonistei. Tad viņš ieskatījās rūpīgāk un saprata — ja šī jaunā sieviete būtu maza meitene, viņš būtu viņu atpazinis uzreiz.

„Valentīna," viņš teica.

„Sveiks, Ender."

„Ko tu te dari?"

,.Dēmostens devies pensijā. Es būšu starp pirmajiem ko­lonistiem."

«Piecdesmit gadi ceļā."

«Tikai divi, ja tu esi uz kuģa."

«Bet, kad tu atgriezīsies, ikviens, ko tu uz Zemes pazini, jau būs miris."

«Tieši tā. Es gan cerēju, ka no Erosa man līdzi varētu doties kāds paziņa."

«Es negribētu doties uz planētu, ko mēs esam nolaupījuši insektoīdiem. Es vienkārši gribu doties mājās."

«Ender, tu nekad neatgriezīsies uz Zemes. Pirms došanās ceļā es par to parūpējos."

Enders klusēdams raudzījās uz viņu.

«Es to saku tagad uzreiz, lai, ja vien tu gribētu mani ienīst, tu mani ienīstu jau no paša sākuma."

Viņi devās uz Enderam atvēlēto nodalījumu SZL, un Va­lentīna visu paskaidroja. Pīters vēlējās, lai Enders hegemona padomes aizsardzībā atgrieztos uz Zemes.

«Pašreizējos apstākļos, Ender, tas nozīmētu pakļaut tevi pilnīgai Pītera kontrolei, jo puse padomes ir gatava darīt visu, kas vien Pīteram ienāk prātā. Tie, kas vēl gluži nav Loka klēp­ja sunīši, ir pakļauti citādi."

„Vai viņi zina, kas viņš ir?"

„Jā. Sabiedrība nezina, bet augstākās amatpersonas gan. Tam vairs nav nekādas nozīmes. Viņš ir pārāk varens, lai kāds domātu par viņa vecumu. Viņš ir paveicis neticamas lietas, Ender."

„Es atceros, ka tas līgums pirms gada bija nosaukts Loka vārdā."

„Tas bija viņa pirmais lielais panākums. Viņš izteica savu piedāvājumu ar tīkla paziņu starpniecību, un to atbalstīja arī Dēmostens. Tieši to viņš bija gaidījis — iespēju apvienot Dē­mostena ietekmi uz pūli un Loka ietekmi uz inteliģenci, lai paveiktu kaut ko patiešām nozīmīgu. Tā viņš novērsa bries­mīgu karu, kas vilktos desmitiem gadu."

„Viņš ir nolēmis kļūt par valstsvīru?"

„Tā es domāju. Bet ciniskā noskaņojumā — kāds viņam gadījās diezgan bieži — viņš parasti teica: ja Alianse būtu iz­jukusi pavisam, viņam nāktos iekarot pasauli valsti pa valstij. Kamēr vien pastāvēs hegemonija, viņš to varēs panākt vienā paņēmienā."

Enders pamāja.

„Tieši tādu es Pīteru atceros."

„Savādi, vai ne? Tāds Pīters — un izglābj miljoniem dzī­vību."

„Kamēr es nogalinu miljardus."

„To es negrasījos teikt."

„Tātad viņš gribēja mani izmantot?"

„Jā, viņam bija plāni ari attiecībā uz tevi, Ender. Tev iero­doties, viņš atklātos visai sabiedrībai, sagaidītu tevi kameru priekšā. Endera Vigina vecākais brālis, kurš — kas to būtu domājis! — ir dižais Loks, miera nesējs. Tev blakus viņš iz­skatītos gana pieaudzis. Un fiziski jūs esat kļuvuši tikai aiz­vien līdzīgāki. Tad pārņemt varu viņam būtu pavisam vien­kārši."

„Kāpēc tu viņu apturēji?"

«Ender, tu nebūtu pārāk laimīgs atlikušo mūžu pavadīt kā Pītera marionete."

„Kāpēc gan ne? Es visu laiku esmu bijis marionete."

„Es arī. Es parādīju Pīteram visus pierādījumus, ko biju savākusi. Pietiekami, lai sabiedrības acīs viņš kļūtu par psihopātisku slepkavu. Tur bija gan krāsainas nomocīto vāve­ru fotogrāfijas, gan monitora videoieraksti, kuros viņš moka tevi. To visu savākt nebija viegli, bet viņš uzreiz bija ar mieru izpildīt manas prasības. Un viss, ko es vēlējos, bija tava un mana brīvība."

„Mani priekšstati par brīvību īsti nesaskan ar domu ap­mesties uz dzīvi mājā, kuras iemītniekus es pats esmu no­slepkavojis."